Cilvēki novadā

Ar gadiem paliek arvien labāk

Inese un Inārs Jaunzemi, saņemot pašvaldības apbalvojumu “Gada cilvēks Priekules pagastā”.

Inese un Inārs Jaunzemi 2017. gadā saņēma pašvaldības apbalvojumu “Gada cilvēks Priekules pagastā” par atbalstu grūtībās nonākušiem sabiedrības locekļiem, nesavtīgi dāvājot mājas siltumu, mīlestību un drošību. Pavasarī abi kļuvuši par dažus mēnešus vecā Paula aizbildņiem, bet rudens pusē ģimenē uzņēmuši pusaudzi Andreju. 

Dieva sūtīts eņģelis
“Pauls nes mums tik lielu prieku, ka pilnīgi neērti saņemt apbalvojumu,” pasmaida Inese. “Tas ir milzīgs prieks. Savus bērnus es vairāk uztvēru kā pienākumu un audzināmos objektus. Ir jau arī tā, ka reizēm esmu ļoti nogurusi un saku, ka man vajag kādu stundu pagulēt. Tad vietējie spēki mobilizējas un to ļauj. Es drusku atpūšos un atkal eju. Bet tas nav tagad tā: ak, šausmas, kāda nasta man tagad te jānes un grūtums! Ir liels prieks. Pauls mums ir kā Dieva sūtīts eņģelis.”

Mazā zēna mamma ir attāla Jaunzemu ģimenes radiniece, labu laiku viņai bijušas problēmas ar alkoholu. “Grūtniecības laikā ļoti lūdzām Dievu, lai viņš pasargā šo bērnu. Un Pauls ir Dieva brīnums, jo pie tiem apstākļiem tik veselu bērnu pat necerējām sagaidīt.” Paula mamma minējusi, ka Ineses un Ināra pieaugušais dēls Nauris varētu būt zēna aizbildnis. Bāriņtiesa meklējusi saziņu ar viņu, bet vecāki sprieduši, ka arī paši to varētu uzņemties.

Sarunas par zēna pieņemšanu ģimenē sākušās pērnā gada janvārī, tad arī rakstījuši iesniegumu. No mātes bērns nošķirts mēneša vecumā un ievietos aprūpes centrā Liepājā. Tur viņš pavadījis divus mēnešus, līdz visi aizbildniecības dokumenti nokārtoti. 10. martā Jaunzemi veduši puiku uz mājām, oficiāli kļuvuši par aizbildņiem. Inese pārtraukusi algotu darbu slimnīcā un uzņēmusies māmiņas darbu. Par Andreja pieņemšanu runa sākusies augustā. Pieaugušie bērni gan aicinājuši vecākus kārtīgi apdomāt lēmumu, jo ar pusaudzi būs sarežģītāk nekā ar mazuli. “Bet Andrejs ir ļoti feins puika, ļoti gudrs, arī sirds viņam laba,” tā Inese raksturo savu vecāko aizbilstamo.

Nereti gan pārmaiņas sagādā arī pa kādam kuriozam pārpratumam. Jaunzemu ģimene savu vecumu neslēpj: Inesei ir 58 gadi, Ināram – 63.  Kad Inesei telefonsarunās reizēm nākas skaidrot, ka viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā, svešie apsveic un vēl laimi, bet pazīstamie nereti visai pārsteigti – bieži iestājoties klusums, jūtams, ka runātājs apmulsis, prātojot, kā tad savā vecumā viņa kļuvusi par māmiņu, smejas Inese.

“Tagad, ar Paulu esot kopā, redzu, ko neesmu devusi saviem bērniem. Jaunībā nekad nebija laika, milzīga skriešana. Bet tagad ir tā, ka es priecājos par viņu. Prieks, ka katru dienu viņš kaut ko jaunu izdara,” secina Inese. Bērna ienākšana ģimenē ir kā jauns enerģijas avots, nenoliedz Inārs. Sieva papildina: “Bībelē rakstīts, ka ar katru bērnu nāk svētība. Ar Paulu ļoti īpaši – ratiņus, gultu, drēbītes, rotaļlietas esam saņēmuši no citām mammām. Ir cilvēki, kurus es pat nepazīstu, bet kuri ar ļoti labiem novēlējumiem daudz ir devuši.”

Kādam jātur rūpi
Vai Jaunzemi atbalsta domu, ka bērnunamos mazuļiem vairs nebūtu jāuzturas? Varbūt bērni ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem, kuri uzraugāmi nepārtraukti, tur varētu dzīvot, spriež Inese. Taču ir bērni, kuriem dzīvošana ģimenē noteikti varētu palīdzēt daudz vairāk. “Ir tā, ka cilvēkam jāaug ģimeniskā vidē. Labi, tā ir audžumamma vai tas ir audžutēvs, bet pie viņiem es varu jebkurā brīdī pieiet, paprasīt padomu. Viņi mani audzina, apmāca. Bērnunama bērniem ir piesaistes traucējumi – viņiem nav cilvēka, kam pieķerties, kas tālāk dod ārkārtīgi smagus uzvedības traucējumus. Būtībā šie bērni paliek sabiedrībai par nastu. Ja paskatās, ka bērnunama bērns sabiedrībai izmaksā vairāk par tūkstoti, bet mēs no valsts saņemam nedaudz vairāk par 200 eiro – tad ir atšķirība. Vajadzētu sākt ar ģimenēm – radīt tādus apstākļus, lai palīdzētu ģimenēm pašām rūpēties par bērniem, palīdzēt pašā saknē, lai bērni nebūtu jāizņem no ģimenēm. Jo bērnunamā jau maz ir bērnu, kuri ir īsteni bāreņi.”

Inārs papildina sievu – bērnunama bērni nav apmācīti sadzīvei arī praktiski. “Viņš uzskata, ka viņam pienākas un visam ir jābūt – bet to, ka tas ir jānopelna, piemēram, gultu jāklāj, par elektrību jāmaksā – elementāras lietas viņš nesaprot. Viņš zina, ka kurpes viņam iedos, bikses iedos, pīpēt iemācīsies sazin no kurienes.”

Inese uzskata – sociālās prasmes paliek novārtā. Ja nav atbalsta sistēmas, nav cilvēku, kam rūp šis bērns – tad ir grūti. “Es nezinu, kā ir jābūt, bet domāju tā: ja valstij ģimene ir vērtība, tad arī lēmumiem jābūt atbilstošiem. Es uzskatu, ka ģimenēm ar bērniem vajadzētu maksāt mazākus nodokļus, lai līdzekļi paliktu ģimenē, nevis atdot visu valstij, un tad nu valsts kaut ko piešķirs.”

“Latvijā pabalstu sistēmu vajadzētu makten pārskatīt. Ar visu to pabalstu sistēmu ir izaudzēta viena paaudze, kas zina tikai to, ka viņiem pienākas un viņiem vajag. Ja viņš beidz 9. klasi, tad zina, ka vairāk neko nevajag – var sākt domāt par pabalstu,” Inārs ir strikts.

“Jā, ir dažādi cilvēki – brīva griba un izvēle jārespektē. Bet valstij vajadzētu tik gudri to nodokļu un pabalstu sistēmu sakārtot, lai nav diži ērti uz pabalstiem sēdēt. Ir liela daļa cilvēku, kuri neizmanto pabalstus bērniem vai dzīves situācijas uzlabošanai, bet pārsvarā nodzer. Laukos alkoholisms ir milzīga problēma,” pārdomās dalās Inese.

Mācīties nepārtaisīt otru
23. decembrī Jaunzemi atzīmējuši laulības 40. gadskārtu. Kas vajadzīgs, lai tik ilgi saglabātu kopā būšanu? “Pacietību. Nevajag otru pārtaisīt,” uzskata Inese. Viņa paškritiski atzīst, ka jaunībā ļoti centusies Ināru pārtaisīt. “Ja tā pavisam nopietni – ja neticētu Dievam, tad droši vien mūsu ģimenes nebūtu,” viņa dalās pārdomās. “Visādi laulības dzīvē ir gājis. Es visiem saku, kuri sūdzas par krīzēm un grūtībām – ja Dievs varēja mūsu laulību dziedināt, tad viņš var visu. Es tikai varu teikt, ka ar gadiem paliek arvien labāk.”

Liels pārbaudījums ģimenei bijis Ināra alkoholisms. Var jau kādu vakaru jautrāk padzīvot, un ja ar to viss beidzas – nav tik traki. Ja dzeršana sāk sagādāt problēmas gan sev, gan tuvākajiem, tad zini, ka diagnoze “alkoholiķis” ir pareiza, atklāts ir Inārs. “Es jutu, ka man tās ziepes taisījās jau tādas, ka skāra darbu, tad bija skaidrs, ka jābremzē un kaut kas jāmaina. Tikai no tā mirkļa, kamēr tu izdomā, ka kaut kas jāmaina, līdz tiešām maini, arī tāds laiciņš paiet.”

“Tur jau nav pie vainas un neslimo tikai tas atkarīgais – tur visa ģimene ir slima,” uzskata Inese. Piedzīvoto postu Jaunzemi neslēpj. Gluži otrādi – nu, kad Inārs vairs alkoholu nelieto jau 17 gadus, viņš cenšas palīdzēt citiem. Priekulē katru otrdienu pulksten 18 un katru svētdienu pulksten 17 luterāņu draudzes namā ir anonīmo alkoholiķu sapulces, uz kurām var nākt cilvēki, kas grib ar šo problēmu tikt galā.

“Es nesaku, ka tas ir vienkāršs ceļš, bet tā vismaz ir iespēja. Šī situācija lika arī meklēt un domāt, kā atveseļoties man, jo tad, kad viņš pārstāja dzert, es sapratu, ka problēmas tomēr ir arī man,” atzīstas Inese. “Līdzatkarība ir vēl smagāka nekā alkoholisms – noliegums ir šausmīgi liels. Liekas absurdi – cilvēks it kā ar skaidru galvu, bet viņš nespēj paraudzīties uz to, ka arī viņam pašam ir vajadzīga palīdzība. Tu domā – viņš beigs dzert, un viss būs kārtībā. Nu nekas nav kārtībā! Ir ļoti daudz pāru, kas izšķiras, kad partneris beidz dzert.” Inārs dalās pieredzē: “Tas sākas kaut kur pēc trim gadiem. Viņi cīnās, cīnās, bet tad labāk met mieru.”

Atveseļošanās ir process, kas prasa ilgu laiku, pārliecinājusies Inese. “Kā tāds normālāks cilvēks, man patīk katoļu vārds – sakopots cilvēks, es sāku justies tikai pēc sešiem gadiem, kad Inārs bija skaidrā. Bet tad kad bija tas dzeršanas laiks un kad Inārs aizgāja uz Minesotas programmu, es sev un Dievam apsolīju, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai situāciju atveseļotu. Es jau tai laikā sapratu, ka daļa atbildības ir arī man, un ka tas nebūs ceļš, kas ārdīs mūsu laulību.”

Inese uzver: jāatceras, ka tāpat kā diabēts ir hroniska slimība, tā arī alkohols. “Tu esi skaidrā līdz pirmajai glāzei. Līdzatkarīgajam arī ir noraušanās – kad ir slikts garastāvoklis, kad sāk viss kaitināt. Ir ļoti grūti arī vecos paradumus laust – tu izturējies pret alkoholiķi tā, bet nu ir pretī cilvēks, kas atveseļojas, viņš ir savādāks. Veidot jaunus paradumus – tas nav vienkārši. Bet tas ir ceļš, kā panākt savu rehabilitāciju, savu garīgo augšanu. Un tad jau arī ģimene atveseļojas. Tas man ir palīdzējis kopt attiecības ar Dievu, ar cilvēkiem, sevi audzināt.”  

Slēpties nav vērts
Kā pārtraukt dzeršanu? Soli pa solim vai labāk pēkšņi nogriezt? “Jāgriež jau ir, un smagi jāgriež – ar nazi, pie tam vēl tādu neasu. Ir jau daudzi visapkārt, kas saka – gribu dzeru, negribu nedzeru. Es saku – nekā! Tāds variants nepastāv. Ir tāda stadija – gribu dzeru, un negribu arī dzeru. Ir smagi. Diemžēl, daudzi to nevar izdarīt,” pieredzē dalās Inārs. “Ja to dara citu vai sievas dēļ, tad nekā nebūs.” Katram jābūt atbildīgam pašam par sevi.

Pēc mūsdienu likumiem ārstēšana no alkoholisma pret paša gribu vairs nepastāv. Inārs gan prāto, ka viens otrs padomju gados piedzīvotais tā dēvētais “Olaines variants”, kad ārstēties aizved piespiedu kārtā, nemaz nav bijis tas sliktākais. Ne velti Lietuvā spriežot par šādas sistēmas atjaunošanu. “Tagad jau nevienam neko nevar izdarīt, un tāpēc arī viss ir tik šausmīgi.”

Inese piebilst: “Tas viss atsaucas uz ģimeni, bērniem. Ja ģimenē nav kārtības, cilvēks arī darbā nevar ražīgi strādāt, bērniem sāk rasties problēmas skolā, viņi nevar iemācīties.” To izjutuši arī Jaunzemu ģimenē. Bijusi pat situācija, kad dēls Kārlis nedēļu nav bijis skolā, lai arī katru rītu no mājas izgājis un vakarā atgriezies. “Tad es sapratu, ka esmu pieaudzis cilvēks ar skaidru prātu, un tā ir mana atbildība situāciju ņemt savās rokās. Stingri nolēmu, ka jāpieliek punkts. Teicu Ināram: ja tu gribi ģimeni, tev tūlīt jāiet ārstēties, bet ja negribi ārstēties, tev tūlīt jāiet prom. Es biju patiešām arī nolēmusi –  ja viņš neies prom, saukšu policistu, lai viņu aizved prom. Inārs apgriezās un aizgāja,” atceras Inese.

Inārs devies pie ārsta, saņēmis nosūtījumu un pateicis sievai, ka dodas uz Jelgavu ārstēties. Tur galvenais nav bijuši medikamenti, bet gan, kā viņš saka, “jābūt savā laikā un savā vietā”. Un tā kopš 2001. gada Inārs dzīvo skaidrā. No 2003. gada viņš iesaistījies anonīmo alkoholiķu kustības organizēšanā Priekulē.

Ko tu tādā sādžā noslēpsi, visi jau tāpat zina, viņš nosmej, atbildot uz jautājumu, kāpēc nevairās publiski atzīt savu sāpīgo pieredzi. Viņš ar smaidu atceras, ka savulaik bijuši cilvēki, kas, tuvojoties sapulces laikam, sēdējuši autobusu pieturā, lai redzētu, kurš uz to ierodas. “Viens, man liekas, vēl tagad gaida, kad tad viņi beigs mērkaķoties.”

Inese nopietni bilst, ka anonīmo alkoholiķu kustība nesusi lielu svētību gan personiski, gan ģimenei, gan apkārtējiem. “Gribas parādīt cilvēkiem, ka ir iespēja citādi gan svētkus svinēt, gan ir iespējams citāds dzīvesveids. Ka nebūt mēs neesam tādi īgņas, kas no dzīves un prieka neko nesaprot.” Katru gadu jūlija pirmajā sestdienā ir laivu brauciens. Inārs uzsver, ka laivošanas uzstādījums allaž bijis strikts – pasākums vērsts uz ģimeni. “Mērķis bija tāds – ja ģimene kopā ir slimojusi, tad ģimenei kopā vajadzētu atveseļoties,” skaidro Inese. Viņa pārliecināta, ka šādi pasākumi atveseļo attiecības ģimenē.

Mazais Pauls ir ģimenes prieks un acuraugs.

Teksts un foto - Iluta Dreimane