Cilvēki novadā

Baigi interesanta pasaule

Varis Siliņš Priekules novada kartē atradis savu māju vietu Bunkas pagastā.

“Kā jums tur Priekulē iet?” ar šo jautājumu pērn Rīgā režijas un aktiera meistarības kursos pie Priekules kultūras nama mākslinieciskās vadītājas Lienas Bražes vērsās vēl viens kursu dalībnieks – scenogrāfs un mākslas pedagogs Varis Siliņš. Un tas izrādījās savā veidā izšķirošs brīdis gan viņa paša, gan Priekules kultūras dzīvē, jo sākusies radoša sadarbība.

2017. gada Līgo vakarā Priekulē varēja noskatīties V. Siliņa veidoto izrādi “Trīnes grēki ar dabūšanos” pašmāju amatieraktieru sniegumā. Un šoruden viņš jau pārņēmis amatierteātra režisora stafeti no ilggadējās kolektīva vadītājas Ināras Kalnarājas, kā arī uzsācis darbu Priekules Mūzikas un mākslas skolā kā mākslas pedagogs.

No Bunkas uz Priekuli
“Mana dzīve ir kā upe – es sēžu laivā, un viņa mani nes. Nu, reizēm es tā paairēju, lai piestātos, padomātu. Bet īstenībā es ļaujos plūdumam,” bārdā nosmaida Varis. “Nav tā, ka es baigi kaut kur gribētu.” Visas izvēles, tāpat kā Priekule, bijušas tādas, ka dzīve turp vienkārši aizvedusi.

Pirmais pieturas punkts Priekules novadā Rīgā dzimušajam un augušajam, vēlāk Liepājā dzīvojošajam un strādājošajam māksliniekam bijis pirms vairākiem gadiem Bunkas pagastā iegādātā māja. Piedeklarējies tur, kļuvis par Priekules novada iedzīvotāju. Vēlāk bieži iznācis braukt cauri Priekulei. Un tad tikšanās un iepazīšanās ar Lienu kursos, kas novedusi pie radošas sadarbības. Tā kā uz amatierteātra mēģinājumiem Priekulē jābrauc, pieteicies “es te tāds esmu” vēl arī Priekules Mūzikas un mākslas skolā, un ticis pie gleznošanas nodarbību vadīšanas.

Par mākslu Rīgas zēns gan nav sapņojis – viņa vēlme bijusi kļūt par mežsargu. Padomju laikos iznākošā “Meža Avīze” bērnībā bijusi mīļākā lasāmviela. Vecāki nav saistīti ar mākslu, taču krustmāte absolvējusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu – laikam tas viņas iespaids, ka profesionāli devies šajā virzienā, spriež Varis. Vispirms iestājies mākslas skolas sagatavošanas kursos, un tad jau automātiski viss aizgājis tālāk, līdz pabeidzis dekoratoru nodaļu. Tā kā tur darbības lauks diezgan plašs, bijis cieši pārliecināts, ka dokumentus augstskolā iesniegs, lai studētu reklāmas dizainu. Taču pa ceļam uz Latvijas Mākslas akadēmiju sastapis Kārli Freibergu, slavenā scenogrāfa Andra Freiberga dēlu.

“Nogrāba mani akadēmijā koridorā, aizgājām uz kafejnīcu, un bohēmiskā atmosfērā viņš mani pierunāja stāties scenogrāfos. Es ne mirkli nenožēloju to – izrādījās, ka tā arī ir foršākā nodaļa akadēmijā.” Četrus gadus mācības notikušas kopā ar gleznotājiem, tikai kompozīcijas nodarbības atsevišķi. “Glezniecība arī man tāda mīļa lieta – tikai es negleznoju, es izdomāju gleznas. Man ir virtuālās izstādes galvā. Man visgrūtākais ir realizēt lietas, kuras esmu izdomājis.”

Uz iebildumu, ka scenogrāfija tomēr ir ļoti praktiska, ar izdomāšanu tur vien ir par maz, Varim ir atbilde: “Bet tur tu strādā komandā! Tevi sāk sist vienā brīdī, ja tu nedari. Man vienmēr ir paticis komandas darbs, jo tevi dīda. Tad vai nu apnīk, vai sirdsapziņa ierunājas, un tad tu izdari. Bet tanī brīdī, kad tev pašam… Nu tevi jau neviens nespiež gleznot gleznu, tu vari izdomāt, bet negleznot.”

Tomēr 2016. gadā gan Varim bijusi kopizstāde ar Gunti Otaņķi – “Govs” Liepājas tirgū. Norunājuši konkrētu datumu, kad tai jānotiek. “Tā kā bijām divi, tad nevarēja otru pievilt – tad mēs bikstījām viens otru un to izstādi uztaisījām.” Nākamā izstāde iecerēta martā Liepājas Latviešu biedrības namā. “Nav man ne bilžu, ne es zinu, ko es tur izlikšu. Biedrības namā taisīju pasākumu – nolēmu, ka neņemšu naudu, bet paņemšu laiku izlikt darbus.”

Realizē režisora ieceres
Jau studējot pirmajā kursā, uzsācis profesionālo sadarbību ar teātriem kā mākslinieks, iekārtojot skatuves. Ar klasesbiedra draudzenes starpniecību ticis pie darba piedāvājuma teātrī “Kabata” un 5×4 metru lielā telpā sadarbībā ar režisori Diānu Romanoviču tapusi izrāde “Lauva, ragana un drēbju skapis” – pirmā daļa no “Nārnijas hronikām”. Augstskolu beidzis ar 11 realizētām izrādēm dažādos Latvijas teātros.

Profesionāli sadarbojies gandrīz ar visiem Latvijas teātriem – neesot strādājis tikai krievu drāmā. Liepājas teātrī Varis aicināts veidot vairākas izrādes, līdz galu galā kļuvis par teātra galveno mākslinieku – tad arī pārcēlies uz dzīvi Liepājā. Vēlāk uzsācis darbu tagadējā Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā kā pedagogs.

“Tie režisori, kas ar mani strādā, zina, ka esmu ļoti praktisks. Es vairāk realizēju režisora ieceres nekā taisu baigo mākslu. Es uzskatu, ka scenogrāfija nav māksla pati par sevi. Nu kas ir makets, kas ir skices? Izrādi beidz rādīt – tās jau arī vairs nav. Televīzijas ieraksts nav teātra izrāde. Tā ir tāda ļoti īslaicīga māksla, kur saiet ļoti daudzas lietas kopā.” Neesot gan tā, ka praktiskais darbs sagrāvis kādas ilūzijas par to, kādai jābūt mākslai teātrī. “Kamēr nesāku par scenogrāfu mācīties, pat nezināju, ka bez aktiera vēl kāds cilvēks teātrī ir. Es domāju, ka tā uz skatuves viss vienkārši notiek. Nezināju ne par tādu režiju, ne par tādiem scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem – neko es nezināju. Tu neaizdomājies vienkārši. Nekādas ilūzijas nesabruka, bet tā pasaule parādījās baigi interesantā.”  

Lai arī profesionāli saistīts ar teātri, neesot biežs izrāžu apmeklētājs skatītāja lomā – grūti nosēdēt krēslā zālē. “Man vajag pārkārt kājas pār priekšējo beņķi, kādreiz vajadzēja pīpēt – nu tad es varu skatīties, kas notiek, nu, tā kā mēģinājumu procesā. Ja man sēž priekšā, aizmugurē, nevaru ne izkustēties, ne piecelties kājās, neko – šausmīgas mokas nosēdēt. Ja izrāde gadās ļoti laba, tad gan pavērtu muti skaties – bet baigi tā nav pēdējā laikā gadījies. Ir visu laiku tas profesionālais klāt.”

Visi gali rokās
Droši vien tagad Priekulē būs ļoti interesanti, kad pats būs viss vienā personā – ne tikai scenogrāfs, bet arī režisors, smaida Varis. Īstenojot vasaras projektu, sadarbība ar priekulniekiem viņam palikusi vislabākajā atmiņā. “Tas bija šausmīgi skaisti! Sapratu to kaifu, kāpēc cilvēki kļūst par režisoriem – tu esi galvenais! Tā sajūta ir baigi labā, nenoliedzami. Tanī brīdī, kad es strādāju kopā ar režisoru, es jūtos izdarījis savu daļa darba, bet man nav tās sajūtas, ka visi gali manās rokās.”

Līdz šim sadarbībā ar citiem režisoriem ļoti svarīgi bijis zināt, ko cilvēks domā. “Ir daži režisori, kuri vispār nepasaka savas domas un gaida no tevis kādu lietu. Tad tā sadarbība baigi grūtā bijusi. Man, protams, ir arī mani režisori. Man ir paveicies strādāt ar Juri Rijnieku, kad bijušas viņa labākās izrādes. Tāpat Diāna Romanoviča, ar kuru mēs uztaisījām vairākas izrādes “Kabatā”, Daugavpils teātrī “Alisi Aizspogulijā”, tepat Liepājas leļļu teātrī uzrakstīju “Snurķa piedzīvojumus” un viņa uztaisīja izrādi. Ar Ivaru Lūsi esam labas izrādes taisījuši savulaik. Bet mainās paaudzes, mainās teātris, mainās režisori – es pat nezinu, ar ko es gribētu tagad strādāt kopā,” Varis nosmej. Viņš secina – teātrī ir ienākusi jauna paaudze.

“Beidzot režijas kursus, kur jaunie mums jau bija pasniedzēji, piemēram, Elmārs Seņkovs, es samierinājos ar jauno paaudzi. Vienmēr jau ir tas uzskats – ko tie sīkie muļķi zina? Bet, kursos ejot, sapratu, ka viņi ir tanī vecumā, kad es taisīju tās lietas, kuras uzskatu par ļoti labām. Tas ir tas laiks starp 25 un 30 gadiem, kad tu teātri esi gatavs apgāzt. Līdz šim man likās – kad es un mani vienaudži tur bija, tas ir tāds laiks, ko neviens nevar pārspēt. Nekā nebija! Aizbraucu “Raudupieti” uz Valmieru noskatīties – arī pavērtu muti nosēdēju, kā Seņkovs ir nostrādājis. Pēc tam biju ļoti priecīgs, ka viņš bija pasniedzējs, ka tāds jauns cilvēks man kaut ko var sākt mācīt.”

Strādā ar galvu
Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu, tad vēl divus gadus, kā pats saka, bumbulējis, un kļuvis par diplomētu mākslinieku. Citi studiju biedri gan šim diplomam pievienojuši arī vēl maģistra grādu, taču Varis domājis, ka to viņam nekad nevajadzēs – nekad nebūs pasniedzējs, nekad skolā nestrādās, un vispār tāda smalka izglītība nav vajadzīga. “Protams, pēc tam es drīz vien strādāju skolā. Esmu arī teicis, ka nekad nesēdēšu pie datora, jo tā ir protēze – māksliniekam protēzi nevajag, viņš pats strādā. Bet tagad es ne tikai sēžu pie datora un pelnu naudu, bet esmu datorprogrammu pasniedzējs. Tad es tā lēnām sāku vairs neteikt nekad.”

Gaidot piedzimstam otro meitu, vasarā remontējis Liepājā nopirkto dzīvokli. “Man ir divas vājības, kad es kaut ko daru – tas ir Latvijas Pirmais radio un audio grāmatas. Kad strādā rokas, tad galva klausās. Pa radio pēkšņi teica, ka Liepājas Universitātē maģistrantūrā uzņem rakstniekus. Sāku domāt – ja es esmu skolotājs, kāpēc man nevajadzētu maģistru? Es – tāpat kaļķī, viss balts – paņēmu savu dokumentu mapīti, aiznesu un iesniedzu uzņemšanas komisijai. Tas bija vairāk dēļ tā grāda. Bet pēc tam izrādījās atkal šausmīgi interesanti.”

Liepājas Universitātē (LiepU) ir lieliska rakstniecības nodaļa, pasniedzēji, pārliecināts Varis. Studiju laikā sapazinies ar interesantiem cilvēkiem, daudz ko uzzinājis. “Man patīk tā sajūta, ka tu vari patiešām daudz ko iemācīties, nevis tā – pa tukšo nosēdi. Piemēram, skolā vajag tālākizglītības papīrus. Organizē semināru, atbrauc kāds lektors – tad viņš nezin ko visu dienu te runā, un mēs nezinām, kāpēc mēs te sēžam, bet beigās dabūjam papīru, ko iesniegt administrācijai. Taču īstenībā ir nosists laiks.”

Par LiepU pavadīto laiku nepavisam nevarot teikt, ka tas būtu bezjēdzīgi nosists. “Es visu mūžu biju visu ko rakstījis – dzejoļus, stāstiņus. Tikai nedomāju, ka tam ir kaut kāda vērtība. Pirms tam biju uzrakstījis bērnu dzejoļu grāmatu, kur katrā dzejolī katrs vārds sākas ar vienu burtu. Man bija uzrakstīta grāmata, un es domāju – ja pabeigšu maģistrantūru, man būs jāsazīmē tai arī ilustrācijas, un tad varēšu grāmatu izdot. Grāmata nav izdota joprojām, jo nav laika sazīmēt ilustrācijas. Bet sanāca tā, ka aizstāvot maģistra darba teorētisko daļu, analizēju savu grāmatu – kā to var lietderīgi izmantot logopēdijā. Starp citu, ar savu grāmatu esmu lasījis logopēdiem lekciju, viņi mani ir uzaicinājuši.”

Rakstniecībā esot daudz foršāk, ja salīdzina ar glezniecību. “Te tu domā un pieraksti, un tad tā lieta jau ir gatava tanī brīdī, kad tā ir uz papīra, tev vairs tālāk nav jādara.” Visgrūtākais, līdzīgi kā glezniecībā, esot izdomāt notikumus un sižetu, pašu atslēgu. “Ja tas būtu viegli, tad visi rakstītu grāmatas,” prāto Varis.

Laikrakstā “Kurzemes Vārds” nule publicētas 50 Liepu tēva Liepājas teikas. Liepu tēvs ir Vara pseidonīms. Savulaik, kamēr meita bijusi maza, staigājot ar bērnu ratiņiem pa Liepāju, strādājusi galva, sācis pievērst uzmanību dažādām pilsētas vietām – kāpēc par to neko nezina, kāpēc par to nav nekāda stāsta? Tad nācies pašam šos stāstus izdomāt. “Tā viņi radās. Galvā bija vesela kaudze ar vietām, un tad es sāku stāstus pierakstīt. Aizpēros uz “Kurzemes Vārdu” un viņi publicēja.” Sākumā mērķis bijis izspiest 25 stāstus, bet tad jau vēlāk esot ieskrējies, nu viņam tādu esot 50. Laikrakstā projekts noslēdzies, taču interesenti turpinājumu varēšot lasīt Liepu tēva “facebook” sociālajā profilā internetā.
 

Gaida stāstus un baumas
Varim padomā vēl kāda iecere – uzrakstīt lugu par Priekuli, un pēc tam ar vietējo amatierkolektīvu to izspēlēt uz skatuves. “Ja mēs Priekulē gribam uztaisīt kādu lietu, kāpēc tā nevarētu būt luga?” Tam gan vajadzīgi stāsti, baumas, notikumi, ko zina vietējie – viņš gatavs tādus uzklausīt. “Vislabāk jau būtu balstīties uz reālām lietām, bet man, piemēram, ļoti maz interesētu Kombuļu Ineses piedzīvojumi. Vienmēr ir kādi vietējie stāsti, kurus visi zina. Leģendu par Ikaru mēs mazā vietējā teātrītī varbūt neuztaisīsim, bet kaut ko ne tik vērienīgu gan varētu.” Vai nu joku lugu, vai arī smeldzīgi melanholisku – iespējas ir dažādas.

“Uz ko mēs teātrī parasti ejam skatīties? Uz sevi! Cilvēks vienmēr grib asociēties ar to, ko viņš redz uz skatuves. Publika iet ārā no tām izrādēm, kuras viņi nesaprot, jo tas nav par mani, nevar sasaistīt sevi ar to lietu. Visforšākais ir tas, ka es taču zinu, ka tas Ješka to stabu nogāza ar traktoru dzērumā! Ja es zinātu tādus stāstus, ko visa Priekule zina – pats esmu dramaturģiju mācījies, man ir ļoti laba draudzene rakstniece Aiva Birbele, kas gatava pieslēgties.” Un varbūt pat jātaisa Priekules teikas un nākamais varētu būt arī Prieka tēvs – Varis viltīgi pasmaida.

Par pirmo profesionālo sadarbību ar priekulniekiem vasaras izrādes projektā palikuši vislabākie iespaidi, viņš optimistiski raugās arī uz turpmāko. “Es saprotu, ka tas bija savākts kolektīvs. Dramatiskajā kolektīvā būs jau citi cilvēki, savas attiecības. Teātris nav teātris, ja tur nav lieli un vēl lielāki mākslinieki, intrigas un vēl viss kas. Tad nu mans uzdevums būs tikt ar to visu galā. Man ir tāds godkārīgs mērķis trāpīt uz amatierteātru pavasara skati. Jo es patiešām nezinu, kā tas viss notiek un kā tas viss jādara! Ir, protams, pieredze, bet Priekulē man pilnīgi viss jauns – būšu vadītājs un režisors, ko es nekad neesmu darījis.

Mākslas skolā es pasniegšu bērniem – esmu strādājis ar vidusskolēniem, bet tur atkal būs mazāki cilvēciņi, ar kuriem būs jātiek galā. Mana vecākā meita ir aptuveni tādā vecumā, kā būs mācāmie. Skatoties uz citiem, varbūt labāk sapratīšu, ko mājās darīt ar tādu komunālā dzīvokļa nikno kaimiņu – padsmitnieku,” nosmej Varis. Ar sievu Eviju, kas strādā par ārsti psihiatri, abi audzina trīs meitas – 2, 5 un 11 gadus vecas.

“Es sapratu, ka Priekulē ir šausmīgi forši cilvēki. Droši vien katrā tādā lielā miestā Latvijā ir saglabājies tas kodols, kas ir palikuši. Mēs esam tie, kas ir izvēlējušies palikt. Paskatieties – cik vispār ir tukši lauki, cik no katras ģimenes, mājas ir aizbraukuši prom! Mūsu valsts ir izdzinusi savus pilsoņus no valsts ārā – ekonomiski terorizējot tautu, vienkārši izdzinusi ārā. Pie tam, tas ir neatgriezenisks process. Mums drīz būs jāsamierinās ar daudziem dažādiem cilvēkiem, kas te dzīvos. Jā, ir mūsu senais naids ar Krieviju, bet, skatoties uz to, kas pasaulē, notiek, tad labāk lai brauc no kristīgām zemēm nekā no citurienes. Man ir viens ļoti labs paziņa musulmanis, ļoti normāls cilvēks, zinu, ka nekad neko neuzspridzinās, bet tāds procents – cik tas liels?”

Ar maizi vien nepietiek
Nav jau tā, ka problēmas rodas citu dēļ – arī paši esam pie daudz kā vainīgi, uzskata Varis. “Valsts nozagšanu esam mēs paši pieļāvuši. Esam inerta tauta, neesam kā gruzīni vai citi, kas iziet ielās.” Šai saistībā viņš paironizē par labo dzīvi Ventspilī: “Kas ir forši? Tas, ka Lembergam pastarpināti piederošs uzņēmums izlicis bruģi pa visu pilsētu? Tur jau nekā nav! Cilvēki mūk no Ventspils prom. Tas cinisms ir neiedomājams, tā nekaunība kā tāda.” Arī attiecībā pret sevi mākslinieks neslēpj paškritiku. “Es droši vien pats arī varētu daudz ko vairāk darīt. Bet esmu neatkarīgs no šīs valsts. Es tā dzīvoju, ka cenšos, lai viņa mani pēc iespējas mazāk ietekmē. Eju uz vēlēšanām, protams. Konsekventi balsoju par LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustību) visu laiku, tāpēc ka tā domāju. Nezinu gan, ko viņi domā – balsoju par nosaukumu.”

Iemeslu pasīvai klusēšanai gan arī mūsu tautai netrūkst – latvieši piedzīvojuši karus, izsūtīšanas. Varbūt tā ir vēlme sevi pasargāt? “Tie labie padomju laiki, kurus es atceros – nu, kas tur bija labs? Labs tur bija vienīgi tas, ka bija ticīgi cilvēki. Es arī ticēju. Komjaunatnē iestājos aiz pārliecības, ka būs gaišāka nākotne. Kad es stāstīju komjaunatnes komitejai, ka gribu piederēt jaunatnes labākajai daļai, visi sēdēja un zviedza par mani. Viņi zināja, ka viņi ir komjaunatnes komiteja un ka viņiem jau ir kādi labumi, ko viņi no tā gūst. Pēc tam jau uz muguras mētelim sietspiedē uzdrukāju sarkanbaltsarkanu karogu un dabūju mukt no milicijas. Man izstāstīja, ka viens vecaistēvs dienējis pie fričiem par tulku, otrs nošauts kā mežabrālis, bet mani visu laiku stūmuši pionieros, komjauniešos – tāpēc, ka bija tā jāaug. Tādi mēs arī esam – labāk klusu, bet lai viss būtu gludi un pareizi. Bet tanī brīdī, kad tu uzzini, tad ir vienkārši šoks, tad tu vari sajukt prātā un aiziet ielās. Ir tā, kā ir…”

Un tad labi, ja satiec tādus ļaudis kā Priekulē. “Cilvēki Priekulē ir gaiši, pozitīvi – ir skaidrs, ka viņi grib kaut ko darīt. Pa dienu viņš ir nostrādājies, bet vakarā vienalga nāk un dara vēl kaut ko. Tāpēc ka tas cilvēks nevar jau tikai no maizes pārtikt! To maizi jau kaut kā var nopelnīt, ja grib. Ir tādi cilvēki, kas naudu nenopelna – tā viņiem vienkārši nāk. Bet man patīk šie cilvēki, kuri savu naudu pelna un viņiem pietiek vēl laika darīt arī kaut ko citu.”

Teksts un foto - Iluta Dreimane