Cilvēki novadā

Galvenais ir uzdrošināties

2018. gadā apbalvojumu “Goda priekulnieks” saņēmusi Zenta Svara – Priekules bibliotēkas vadītāja un Priekules Mūzikas un mākslas skolas mākslas nodaļas vadītāja. Viņu apbalvošanai ieteikuši gan Priekules iedzīvotāji, gan sabiedrisko organizāciju un iestāžu pārstāvji. 

Zenta Svara 

Par izrādīto cieņu priekulniece ir pateicīga, taču atzīst, ka plaša publiska godināšana viņai nemaz tik ļoti pie sirds neiet. “Ir ļoti jauki, ja pagodina. Tai pašā laikā man liekas – es daru tāpat kā visi citi. Ja godīgi, es sevišķi laimīga neesmu, jo nevaru ciest publiskas godināšanas. Smejos, ka man vārds ir atbilstošs – kaut kur izlasīju, ka Zenta tulkojumā nozīmē “ērkšķis”. Tad es saprotu, kāpēc varu kādreiz ko tādu kodīgu izspļaut, kad dažreiz varbūt būtu jākož mēlē. Es to novērtēju, ka cilvēki ir mani ieteikuši, bet kad tev tur jāstāv un jāklausās, kā dzied slavas dziesmas – ir sajūta, ka tas nepienākas man.”

Zenta uzskata, ka ikvienam savs ceļš ejams un izmantojamas tās dāvanas, ko nu katram Dievs šūpulī licis. “Es tā brīžam brīnos – par ko man tie talanti doti? Es apzinos, ka varu vienu, otru un trešo lietu darīt, bet mani nopelni tur nekādi, tas viss ir Dieva brīnums. Kāds tu cilvēciņš esi radīts un kas tev ir dots, tas jālieto.”

Mantojumā neatlaidība
Zenta dzimusi un augusi Priekulē, tepat skolā gājusi. Kā radusies interese par mākslu? “Man uzvārds tāds viltīgs – biju Zaļkalne,” viņa nosmej. “Tēvs man audžuģimenē audzis, īsti viņa radurakstus nezinu. Tikai pēc tam, kad aizgāju mācīties lietišķajos, man jautāja, vai kāda saistība ar mākslu, ja tāds slavens uzvārds. Pasmējos – kas to zina, varbūt.” Vecāki bijuši vienkāršu ļaužu. Tētis Laimonis, skatoties grāmatā, ļoti skaisti mācējis nozīmēt bildes. Viņš agri traģiski aizgājis bojā, meitai tad bijuši vien seši gadiņi. Tā nu arī vairāk par tēvu neko daudz nezinot.

“Mammīte būtu pelnījusi to titulu, ko man tagad piešķir. Viņa tā arī visu mūžu palika viena, mani un brāli audzinot. Pati viņa uzbūvēja māju. Ja kaut kas jauns bija un tas viņu interesēja, tur viņa arī bija iekšā. Kādreiz strādāja dārzniecībā, slimnīcā siltumnīcā šeptējās. Bija laiks, kad viņa bija dežurante un apkopēja viesnīcā, tad varonīgi pat krievu valodā ielauzījās un pati par sevi priecājās, kā māk krieviski runāt. Tad bija sadzīves pakalpojumi, un otrā mūža puse mammai pie stellēm pagāja. Tie bija ziedu laiki, kad visiem segas, pārklājus, aizkarus vajadzēja – trakoti tur stelles rībēja.” Arī šūšanu viņa meitai ierādījusi. Varbūt no mammas Vilmas mantota neatlaidība, uzdrīkstēšanās, ka neiespējamas lietas var izdarīt, prāto Zenta.

Kāda tagadējā skolotāja pati bijusi skolniece? “Biju labais bērns – nemācījos slikti. Bet blēņas bija tāpat. Mūsu pusē meiteņu bija maz – divas, pārējie visapkārt puišeļi. Hokeju vajadzēja spēlēt – tad daudz nešķiroja puika vai meitene. Tāpat pa visiem grāvjiem vajadzēja ar kokiem lēkt pāri un krist iekšā ledū.”

Mācītāja Pētersona kundzi Liliju Zenta sauc par savu otro mammu. Viņa pati spēlējusi klavieres, un aicinājusi to apgūt arī meiteni. Tā kā izrādījusies diezgan apķērīga un izdevies labi, uzsākusi mācības bērnu mūzikas skolā. “Tāpat kā šodienas bērni, meklēju iemeslus, lai bastotu, mācēju arī mākslīgi slima palikt. Tas tā pilnīgi normāli – kā visi bērni auguši,” ar smaidu atceras Zenta.

Pēc pamatskolas vēl nav bijis īstas skaidrības, kādu profesiju izvēlēties, un tā turpinājusi mācības turpat Priekules vidusskolā. Pēc tam devusies uz Liepāju mākslu apgūt. “Kāpēc uz mākslas skolu aizgāju? Es pat īsti nezinu,” viņa atklāj. Turklāt no pamatskolas gadiem vēl tagad sirds sāpot, ka zīmēšanā reiz dabūjusi vieninieku. “Vajadzēja cimdu rakstus krāsot. Nebijām jau tā situētākā ģimene, mamma viena pati divus bērnus audzināja – kādi nu tie krāsu zīmuļi bija, tā sakrāsoju. Man jau liekas, ka baigi smuki – indīgi zili zaļš, ar rozīgu toni. Šodien tas būtu pilnīgi normāli. Bet tad skolotāja bija nejauka – kas tas par krāsu salikumu! Un blaukš! Man slikta atzīme. Vēl šodien to nevaru pārdzīvot.”

Orhidejas gaļā
Šūšana jau skolas gados diezgan labi patikusi un padevusies, viena no domām bijusi apgūt modelēšanu. “Mēs bijām nolasījusies tāda grupa pēc vidusskolas – skroderi mums nekomplektējās, bet nokomplektējās ādas apstrādes grupa.” Tā pēc vidusskolas trīs gadi pavadīti Liepājā Lietišķās mākslas vidusskolā. Ādas apstrāde šķitusi interesanta – vajadzējis daudz mācīties, domāt, pētīt. Jāapgūst arī pārējais – kompozīcija, zīmēšana, gleznošana. Pēc tam atkal atgriezusies dzimtajā pilsētā. “Viltīgā kārtā, ja teici, ka mācīsies augstskolā, tad nevajadzēja obligātos trīs gadus atstrādāt. Gribēju mesties uz arhitektiem, teicu, ka iešu, bet pat neatceros vairs, kas tur misējās, un tā arī nekur neaizgāju. Atnācu atpakaļ uz Priekuli un sāku domāt, kur varētu strādāt. Bija trīs šausmas, ko teicu, ka nekad nebūšu: skolotāja, pārdevēja vai dakteris. Bet no tā, ko domāju, ka nekad dzīvē nedarīšu, neesmu bijusi dakteris. Tas pārējais kaut kā pats par sevi sakārtojies.”

Vispirms sākusi darbu kā māksliniece noformētāja. “Bija padomju saimniecība “Priekule”, tad jau tur vajadzēja visus košos plakātus sarkanā krāsā. Man tāda maza telpiņa bija. Kad ar nitrokrāsām ņēmos, brīžam bija kā migliņa jāpašķir, lai cilvēkus ieraudzītu. Arī tādas tehniskas lietas – puišiem mašīnām numurus vajadzēja uzlabot, kad krāsa nodilusi.” Tā laika dzīve bijusi interesanta, nenoliedz Zenta. “Bijām vairāki jaunie cilvēciņi nolasījušies. Mums bija sava trejmeitiņu savienība – trīs draudzenes. Bija forša kompānija. Īstenībā – tie bija citi laiki, un bija citādāk.” Tai laikā skolā varējusi vadīt ādas apstrādes pulciņu, kur bērni un jaunieši azartiski darbojušies. Kādus gadus strādājusi arī par vizuālās mākslas skolotāju.

Kad kolhozu sistēma beigusi pastāvēt, dzīve mainījusies, tad nu  vajadzējis lūkot citu darbu. Kopā ar draudzeni sākušas strādāt Priekules maizes ceptuves veikalā – vienas no šausmām piepildījušās. Taču labāk tā, nekā bez darba, kad divi bērni jāaudzina. “Sākumā bija maza telpiņa, maizīti un bulciņas tirgojām. Pamazām apaugām – viens remonts, un tad nākamais, telpas paplašinājās. Ja paprasa priekulniekiem, tad “Ezis” ilgu laiku viņiem bija labākais veikals. Domāju, ka mums kontakts ar cilvēkiem bija ļoti labs – visi jutās gaidīti, arī preču piedāvājums kļuva arvien plašāks. Ja cilvēks kaut ko vēlējās, mēs centāmies meklēt veidu, kā to preci dabūt. Arī puķes mums bija. Aktīvs periods.”

Zenta atceras nedaudz kuriozu situāciju no pārdevējas pieredzes. “Orhidejas tolaik bija kaut kas eksotisks, cimperlīga puķe. Reiz atsūta mums šīs puķes – kāti ir, bet ziedi visi nobiruši. Skatāmies – tik smuki ziedi! Kur nu tos liksim? Saliksim svaigajā gaļā un izdekorēsim. Tad bija prieks visiem – ar orhidejām gaļa izdekorēta!” Veikalā izvirzīts mērķis sasniegt apgrozījumu tūkstotis dienā. Zenta gan vairs īsti neatceras, kādās naudaszīmēs tas bijis – varbūt tā dēvētajos repsīšos. “Mēs smējāmies – sasniedzām griestus un pēc tam iztaisīja, ka esam žuļiki, ka esam kaut ko zaguši. Pēc lielas godināšanas mums uzteica darbu. Pasmējāmies, ka laikam vajadzēja zagt, tad vismaz zinātu, par ko atlaiž.”

Ierauga bibliotēku
Apsvērusi, ka nu mazliet varēs atpūsties, kādu laiku izmantot bezdarbnieka statusu. “Liekas, pat ne mēnesi nebiju brīvlaistā statusā, kad nelaiķis Viesturs Maslovskis mēģināja pierunāt darbā par kultūras nama vadītāju. Bet tas īsti nav man – tas lielais skaļums. To atteicu, bet tūlīt atkal izrādījās, ka vajag, kas strādā bibliotēkā. Bibliotēka tolaik bija tā saucamajā ķenguru mājā – tur bija šausmīgi auksts, nevarēja sakurināt, jāstrādā katru otro dienu.” Pēc pāris gadiem bibliotēka pārcelta uz tagadējo pašvaldības ēku.

Sākums bibliotekāres darbā bijis, pilnīgi nezinot, uz ko ir parakstījusies, atklāj Zenta. Bet pamazām ielauzījusies, bijuši dažādi tālākizglītības kursi, lieti noder arī pieredzes apmaiņa ar kolēģiem. Nu jau vairs cilvēkiem neesot uzskats, ka bibliotekārei jābūt nīgrai tantei, kas copītē un brillēm uz acīm sēž aiz galda un lūr, pasmaida Zenta. “Tagad jau ir citādāk. Tas specialitātes aptvērums ir plašs – tu esi skolotājs, sociālais pedagogs, psihologs un viss vienā. Plus vēl viss tehniskais aprīkojums.” Lielākais pārbaudījums šajā darbā bijis telpu remonts, tikt galā ar grāmatu krājumu milzu putekļos bijis liels izaicinājums. “Domājām arī par datortehniku – vai tā pēc remonta vispār vēl čīkstēs un pīkstēs. Tie putekļi jau ielien visās šķirbās.” Zenta gandarīta, ka visās Priekules novada bibliotēkās telpas sakārtotas ļoti skaisti. Lietuvieši, braucot pieredzes apmaiņā, pat apskaužot kaimiņus par to.

Apmeklētāji novērtē, ka bibliotēkās ir dažāda veida elektroniskie pakalpojumi. “Ja pat līdz šim citi nebija redzējuši, tad nu ir spiesti ieraudzīt, ka tāda bibliotēka ir. Bet tāpat kā cilvēki ir lasījuši grāmatas, tā lasa. Bibliotēka tomēr ar grāmatām saistās. Visas tās tehnoloģijas, kas nāk blakus, tas ir, un tas ir forši. Vienubrīd jau pasmējās – vai nu bibliotēkas vajadzēs, visi ekrānā lasīs. Bet cilvēkam vajag to taustāmo – atšķirt, paturēt rokās, kad aizmieg, lai uzkrīt uz deguna virsū. Tas prakticisms iet cauri visam līdzi.” Lasītāju intereses ir dažādas – vienam vajag krimiķus, citam vieglo lasāmvielu jeb lubenes – bibliotekāru valodā runājot, pasakas pieaugušajiem. Ir lasītāju kategorija, kas pārliecināti latviešu literatūras piekritēji. Taču vecāka gadagājuma cilvēki šķendējoties, ka šodienas romāni vairs neesot interesanti – latviešu autori vairs tik labi nemākot rakstīt, skrien līdzi ārzemju rakstniekiem un saliek sarežģītus varoņu vārdus, ka pat nevarot atcerēties, kurš īsti kurš. Ir cilvēki, kam ļoti interesē vēsturiskas lietas.

Lasītāju interešu loks ir plašs, bibliotekāram jāmāk izvēlēties lasāmviela tā, lai pēc iespējas vairāk būtu apmierināto, lasītājiem būtu interesanti. “Tie laiki vairs nav, kad tu priecīgs pirki grāmatu. Tagad tu padomāsi, vai pirksi grāmatu vai drīzāk maizi. Tāpat cilvēki ir priecīgi, ka pie mums var dabūt žurnālus. Savus līdzekļus viņi plāno, un novērtē, ka bibliotēkā tas pieejams.” Zentai gan grūti pateikt, kā pati izvēlas grāmatas lasīšanai savam priekam – vienkārši rodas pārliecība, ka šī grāmata noteikti jāizlasa.

 

Nebāzt degunu sūnās
Laika gaitā pamazām sākusi briest doma, ka Priekulē vajadzētu vietu, kur bērniem nodarboties ar mākslu, jo mūzikas skola jau veiksmīgi strādājusi. Kopā ar kādreizējo bērnu mūzikas skolas direktoru Kārli Kluci braukuši precībās uz Pāvilostu, Aizputi – lūkojuši, kā strādā tur. Un tā pirms 19 gadiem 2. februārī jaunie mākslinieki sākuši savu darbību oficiāli – pie mūzikas skolas nākusi klāt mākslas nodaļa. Sākums tai bijis bibliotēkā, kur atvēlētas telpas, darbojušies 10 bērni. Laika gaitā skolā atrasta piemērotāka vieta nodarbībām.

Ar ko izdevās piesaistīt bērnus? “Domāju, pirmām kārtām, tas bija kaut kas nebijis. Pirmie varbūt bija izmēģinājuma trusīši, bet tad jau redzēja, ka kaut kas sāk notikt. Sākām organizēt objektu apgleznošanu.” Jau ir audzēkņi, kas savu profesionālo ceļu izvēlējušies saistīt ar mākslu – skolotājiem par to liels gandarījums. Pēdējos gados bijuši arī daži audzēkņi, kas pēc mūzikas nodaļas beigšanas turpmāk izvēlas mākslu. “Es smejos, ka tas ir lipīgi.”

Pēc laika mākslas mīļotāju kopa radusies arī pieaugušajiem, kas atraduši pašizpausmi radošās nodarbēs – zīda apgleznošanā, keramikā, gleznošanā, aušanā. Sadarbībā ar zviedru draugiem tikuši pie dāvinātām stellēm. Aktīvā darbība nerimst joprojām, māksla cilvēkiem ir vajadzīga. “Nevar jau visu laiku ar degunu sūnās dzīvot un tik sūroties, cik grūti. Man liekas, jebkuram cilvēkam iekšā ir skaistuma izpratne un vēlme pēc tā. Daudzi varbūt mokās ar mazvērtības kompleksiem – es jau neko nemāku. Bet galvenais ir uzdrošināšanās. Kad pamēģini, tu redzi, ka kaut kas neizdodas, bet arī daudz ko tu vari. Kad iesaisties, sāc aizmirst visus kreņķus, kas apkārt, tu esi atslēdzies no blakus domām, no visa sūrā, grūtā, kas diendienā ir. Tās problēmas tevi it kā vairs neskar – tā tāda laba relaksācija.” Turklāt mākslas nodarbībās var apgūt jaunas lietas un tās izmantot praktiski, piemēram, paša rokām gatavot dāvaniņas.

No pirmajām instrumentspēles nodarbībām pie mācītāja kundzes nu Zenta nonākusi līdz tam, ka vada baptistu draudzes kori. “Koris jau daudzās vietās tagad izzūdoša parādība, jo četrās balsīs jādzied. Tas nozīmē, ka katrai balsij jāmāca un jādabū kopskaņa. Jājūt, kurš var, kurš nevar, kā var. Baznīcas mūzika – tā ir slavas pienešana Dievam. Laicīgā mūzika vairāk tāds traļi, vaļi – bieži vien nav tā adresāta, kam tu to velti. Baznīcas korim ir citādāks skanējums. Man liekas, ja baznīcas dziesmas dzied ticīgi cilvēki, tās citādāk skan, un citādāk skan, ja laicīgs koris dzied. Tās sajūtas tomēr tiek pieliktas klāt. Citas dziesmas ir tādas, kur pusē asara norit un tu pat nevari tālāk dziedāt.”

Dziedātāju atlase baznīcas korī bieži vien atšķiras no pašdarbības kolektīva, kurš piedalās skatēs, konkursos. “Baznīcas korī aicināts jebkurš, kurš saprot, ka var kādu skaņu izdot. Protams, tās ir atkal lielas galvassāpes, ja tagad starp visiem, kas jau māk dziedāt, uzrodas vēl kāds. Bet papildus jāpastrādā, jāpadarbojas, varbūt kādreiz jāizliekas, ka tu viņu nedzirdi. Varbūt cilvēks pats apjēdz, ka nevar balsi noturēt un nebūs dziedātājs, bet ir tā labā griba. Jaunāki un vecāki pa brīžam iesaistās – ir, kas paliek, kāds izvēlas citu kalpošanas veidu.”


Jāiet un jāskrien
Vēl viena joma, kur Zenta aktīvi iesaistījusies, ir projektu rakstīšana un to īstenošana. Pirmais projekts tapis radošās kopas vajadzībām, kas nu pārtapusi biedrībā “Saspraude”. Kā iesācēja nemaz nav īsti sapratusi, ko un kā darīt. Modris Baumanis centies apgaismot, lai teikumi būtu pareizi formulēti, skaidrojis, kādas ir prasības. Pēc tam arī startējusi pašvaldības izsludinātajos projektu konkursos. Pirmais pieteikums izrādījies veiksmīgs, un tad jau pēc tam būtu grēks nerakstīt, ja naudu met pakaļ, nosmej Zenta. “Mums daudzas lietas paiet garām varbūt tāpēc vien, ka neuzdrošinās neko darīt. Ja tu nedarīsi, tad jau nekas nenotiks. Bet ja ir iespēja – kāpēc ne?”

Esot arī projekti, kas nav apstiprināti, piemēram, saņemts atteikums no Valsts kultūrkapitāla fonda. Bet tāpēc jau nevajag mest plinti krūmos. “Liekas – bāc, tērēju laiku, rakstīju, bet man nekāda labuma no tā nav! Taču vienreiz nav, citreiz atkal kaut kas būs.” Daudzas lietas viņas dzīvē esot tādas, kas uzsāktas, nezinot, ar ko tas viss beigsies. “Bet kad viss ir izdarīts, tad liekas – pilnīgi normāli, citādāk jau nemaz nevarēja būt. Nejūtos, ka būtu baigos kalnus gāzusi un nu būtu superīgais goda pilsonis un nez kas vēl.”

Labi, ka vīrs Jānis mierīgs, var pārdzīvot sievas iešanas un skriešanas, pasmaida Zenta. “Viņš tā miermīlīgi uzņem, cits jau būtu no mājas grāmatas izrakstījis, ka atkal nav mājās vai pārnāk vēlu. Mēs kopā sagājām jau dzīves maķenīt apbružāti 40 gados. Ja man būtu tāda dzīves pieredze, prāts un domas vēl 20 gadus atpakaļ, kad pirmoreiz precējos un bērni dzima, tad arī dzīve būtu citādāk veidojusies. Bet tā mēs vienojāmies – pasmējos, ka mani nevar ierobežot, jo eju un skreju, mājās nevaru nosēdēt. To Jānis ir pieņēmis.”

Par saviem pieaugušajiem bērniem – meitu Estellu un dēlu Edgaru – mamma saka: “Viņi ir baigi foršie. Bērni man ļoti jauki izauguši.” Abi mācījušies mūzikas skolā. Zenta smej, ka bijusi ļauna māte, teikusi –  kaut četrrāpus, bet skola jāpabeidz. “To es neatzīstu, ka šodien vecāki vieglu roku ļauj drusku pamēģināt un pamest, tad meklē atkal ko citu. Šodienas bērni pierod, ka tāda viegla dzīve un atbildības sajūtas nav vispār.”

Bērni esot situšies pa dzīvi paši, nedēļu Liepājā ar piecīti kabatā iztikuši, mammai nesūdzoties, lai viņu nesatrauktu. Meita izmācījusies grāmatvedību. “Tas ir viņas, pilnīgi kompjūters galvā. Nu pašai sava grāmatvedības firma Aizputē,” stāsta Zenta. Dēla sapnis bijusi sava māja, to viņš arī Gaviezes pusē īstenojis. “Viņš māk kruķīt lietas,” smej mamma. Dēls esot mantojis no viņas uzdrošināšanos un drosmi mēģināt – pat ja nesaprot, kas tur galā iznāks, tomēr nebaidīties sākt, meklēt un atrast labāko risinājumu.

“Meita saka, ka esmu bijusi laba mamma. Viņa esot daudz no manis mācījusies. Es ļoti ceru, ka tā ir,” saka Zenta. Nokļūstot vecmāmiņas statusā, pret mazbērniem gan veidojas cita attieksme. “Pie bērniem tu mācies, kā vajadzētu viņus audzināt. Mazbērnus jau uztver citādāk – to visi saka. Es esmu stingra, ir lietas, ko es neatzīstu un ko zina, ka no manis neizkauks. Bet tā attieksme – bērniņ, ja mamma kaut ko nē, tad prasi omītei, – tas pilnīgi darbojas.”

Brīvajā laikā Zentai patīk, kā pati saka, mušoties un rušināties dārzā. Arī ceļošana iet pie sirds. Tālākos ceļos devušies gan ar ģimeni, gan baznīcas kori, gan mūzikas skolas audzēkņiem, par ko skolotājai īpašs prieks. Kā rodas idejas turpmākiem darbiem? Kā tiek nosprausti nākotnes mērķi? “Tie man no augšas nāk,” pasmaida Zenta. “Kaut ko ieraugu, un liekas – jā, šito vajag, tas man ir jādara. Tā tiešām ir Dieva vadība cauri visam.”

 
Teksts un foto - Iluta Dreimane 


Zenta Svara pašas darinātajā tautastērpā.


Apkopotie viedokļi par Zentu Svaru no ieteikumiem apbalvojumam 

Īstena priekulniece, daudzu jaunu projektu aizsācēja, nesavtīga savos padomos un palīdzībā vairākās jomās. Paralēli mākslas skolotājas darbam skolā vada arī bērnu zvanu ansambli. Pārliek nošu partitūras, lai audzēkņiem būtu pa spēkam sagatavot kvalitatīvu priekšnesumu. Baptistu baznīcā nodibinājusi un vada draudzes kori. Apbedīšanas ceremonijās piedalās ar muzikālo pavadījumu. Daudzu projektu rakstītāja un arī realizētāja, lai visi sabiedrības slāņi sevi varētu īstenot nevalstisko organizāciju un mākslas projektos. Radošo biedrību “Saspraude” un “Rokdarbnīca” vadītāja. Zentai nekad netrūkst radošuma, darba spēju un pacietības, pildot gan tiešos darba, gan sabiedriskos pienākumus. Aktīva sava viedokļa paudēja.

 

 

 

Atpakaļ