Cilvēki novadā

Jāgrib dzīvot un strādāt

        Staltu stāju, laipnu smaidu un eleganti uzposusies – tā Priekules slimnīcas galvenā medmāsa Irēna Grāve 2018. gada novembrī sagaidīja viesus savā 80. dzimšanas dienā.

       “Ja es zinātu, ka dzīvošu līdz simts gadiem, tad varētu vēl strādāt. Bet nu pietiek, tas gadskaitlis 80 ir liels,” smej mediķe. Šogad pēc 61 medicīnā aizvadītā darba gada viņa devusies pelnītā atpūtā, taču joprojām labprāt palīdz kolēģiem ar padomu un ir gatava iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs.  

          Irēna dzimusi 1938. gadā 25. novembrī Gaviezes pagastā. Pēc nosvinētās 80 gadu jubilejas viņa atklāj – pašai neliekas, ka gadu tik daudz. Ģimenē neesot ilgdzīvotāju gēnu. “Mammīte man nomira 51 gada vecumā, tētis – 68. Abi jaunākie brāļi arī jau viņsaulē. Esmu no dzimtas viena pati palikusi.” Veselība ir svarīga, lai dzīvotu ilgu mūžu un saglabātu aktivitāti, viņa pārliecināta. “Neko īpašu tās uzturēšanai gan neesmu darījusi, es tikai strādāju.” Medmāsas darbs viņasprāt neesot fiziski grūts, taču aktivitātes izpaužoties lielajā staigāšanā. “Nevar sēdēt visu laiku pie galda – ir jābūt apritē. Tā lielā māja šo 60 gadu laikā cik reižu ir izstaigāta! Kā no rīta sāk, tā pēcpusdienā beidz. Un, protams, savs laiks jāvelta arī dokumentiem.”

Prom no kolhoza dubļiem

        Atceroties bērnību, Irēna pastāsta, ka viņas tēvs Andrejs Dambergs pirms kara strādājis uz dzelzceļa, mamma Milda saimniekojusi pa māju. Ģimenē auguši trīs bērni – Irēna un viņas jaunākie brāļi Jānis un Andris. “Tēvs man pēc kara bija “sliktais cilvēks” – mežabrālis. Zinu, ka viņi abi ar mammu pirms tam bija aizsargi. Tēti noķēra un izsūtīja 1951. vai 1952. gadā. Mamma palika viena ar trim maziem bērniem, strādāja dažādus darbus. Tēvs izsūtījuma laikā bija Vorkutā, Mordovijā, atgriezās 1966. gadā.”

       Pēc kara mamma ar bērniem dzīvojusi Grobiņas pagastā. Pirmā dzīvesvieta, kas palikusi meitenes atmiņā, ir Iļģu muiža, kurā tolaik bijis iekārtots invalīdu nams. Mamma tā saimniecībā bijusi strādniece – slaukusi govis, bērni viņai palīdzējuši. “Tolaik tur bija vairākas nepilnās ģimenes – mammas ar bērniem. Tā mēs tur dzīvojām, kopā strādājām. Bet tad pienāca laiks, kad pateica, ka valsts iestādē nedrīkst strādāt bandītu ģimene. Aizsūtīja mūs uz kolhozu “Avangards” Gaviezē. Tur bija mājas “Iņņas”, kur dzīvoja četras ģimenes.” Mamma atkal slaukusi govis, Irēna kopā ar brāļiem palīdzējusi viņai. “Gājām Gaviezes skolā, tad vēlāk mazliet Grobiņas vidusskolā. Mācījāmies labi – zinājām, ka jāmācās,” pasmaida Irēna. Viņa atceras, ka 8. klasē no “Iņņām” līdz skolai Grobiņā katru dienu bijis jāmēro vismaz 10 kilometrus garš, bieži vien dubļains ceļš. “Mamma teica: ej, mācies, lai tev visu mūžu nav jābrien kolhoza dubļi!”

          Irēna klausījusi mammu un tā arī darījusi. 1954. gadā Liepājā Republikas ielā esošajā medicīnas skolā uzņemti jaunieši, kas vēlējušies apgūt gan medmāsu, gan feldšeru arodu. Irēna sākusi mācīties par feldšeri, skolu beigusi 1957. gadā. “Kāpēc es varēju mācīties Liepājā? Tāpēc, ka mana krustmāte, mammas māsa, dzīvoja tagadējā “Laumas” rajonā. Viņa man deva gultasvietu un paēst. Mamma iedeva pa nedēļu piena kanniņu un maizes kukuli,” stāsta tagadējā priekulniece.  

        “Tad jau naudu kolhozā nemaksāja – bija kādas kapeikas, ko gada beigās saņēma. Par izstrādes dienām deva labību, kas bija tik daudz, ka varēja izcept maizīti. “Iņņās” bija liela krāsns, reizi nedēļā cepa maizīti. Saldums mums bija cukurbiešu sīrups. No tā iznāca arī alus, kas bija kā samaksa, kad kāds kaimiņu vīrietis palīdzēja zemi apstrādāt.” Uz skolu katru dienu cauri visai pilsētai gājusi prom un atpakaļ kājām. “Toreiz tramvaja biļete maksāja trīs kapeikas, bet tās naudiņas nebija. Tagad mēs braucam ar autobusiem, toreiz es kājām no Ziemeļu ielas pa Krūmu ielu gāju uz staciju, tad pa Rīgas ielu un pāri pār tiltu uz centru līdz Republikas ielai. Katru dienu gāju prom un atpakaļ.”

Uz matrača ambulancē
          Mācījusies labi, bijusi cītīga un izpildīga, viņa atceras. Taču mācības ir viena lieta, bet reālā dzīve un darbs – pavisam kas cits. 1957. gadā atsūtīta praksē uz Priekuli, no aprīļa līdz jūnijam strādājusi ambulancē. Dzīvesvieta nekāda nav ierādīta, tik vien kā matracis un gultas vieta turpat ambulancē. “Es biju sarunājis ar dežurantiem – tikko kāds izsaukums, lai ņem mani līdzi. Tā es visur “vazājos” līdzi un mācījos,” pasmaida Irēna. Par savu pirmo skolotāju viņa uzskata Ritu Inni. Arī vecmāte Elza Jēkabsone, kurai devusies līdzi izsaukumos uz dzemdībām, daudz iemācījusi. No kolēģes Ritas varējusi daudz mācīties, jo viņa bija sākusi strādāt jau 1947. gadā. Elza izglītojusi jauno speciālisti ne vien kā vecmāte, bet arī palīdzējusi sadzīvē praktiski.  

         Pēc medicīnas skolā veiksmīgi nokārtotajiem eksāmeniem saņēmusi kādreiz obligātās sadales nosūtījumu uz Vaiņodi. “Tolaik Vaiņodē bija slimnīca, bet man kaut kā Vaiņode nepatika. Vairāk iepatikās Priekule. Kad prakses laikā gājām mājas vizītēs no tagadējās mākslas skolas puses, pavasarī pilsētā ziedēja ābeles un ķirši, viss bija tik skaisti un jauki. Lūdzu, lai mani sūta uz šejieni, un tā es 1957. gada 1. augustā sāku strādāt Priekulē.  Dzīvoju atkal turpat – ambulancē uz matrača.”

          Pēc kāda laika gan kopā ar kolēģi tikušas tā dēvētajās barakās pie vienas istabiņas uz divām. “Tad mēs sākām draudzēties ar puikām,” viņa nosmej. Priekulē notikušas balles, liels pasākums bijis kino apmeklējums, jo televizoru tolaik nav bijis. Savu vīru Jāni satikusi autobusā, braucot no Gaviezes uz Priekuli. “Viņš brauca ar saviem draugiem autobusā. Iedeva man vietu apsēsties, un tā mēs sākām runāties.” 1959. gadā apprecējušies, pārcēlušies uz dzīvi vīra vecāku mājā. Jānis strādājis Priekules sakaru nodaļā. Ģimenē izaudzinātas divas meitas – Anita un Zanda. Liela pateicība par atbalstu bērnu audzināšanā pienākoties vīramātei.  

Sākums jaunā vietā
          Savu pirmo darba gadu Irēna vēl atceras kā diezgan mierīgu. Taču 1958. gadā uz Priekuli darbā nosūtīti daudzi jaunie speciālisti, jo celta jauna slimnīca. Galvenais ārsts tolaik bijis neiroķirurgs Raimonds Ķikuts, kam Veselības ministrija uzdevusi jaunās slimnīcas iekārtošanu. “Viņš mani vilka līdzi,” atceras Irēna.

         Vecākās māsas amatā jaunajā slimnīcā vadība gribējusi iecelt Ritu Inni, kam vīrs bijis komjaunatnes sekretārs. “Taču Rita neielaidās ne par ko, un galvenais ārsts Ķikuts pierunāja mani kā vieglprātīgu cilvēku, kas neko nezināja, kas viņam draud. Tā es arī piekritu, un viņš teica – tu nenožēlosi,” ar smaidu to laiku peripetijas atceras mediķe. “Tā es sāku strādāt, nezinot neko. Vienreiz aizbraucu pamācīties uz Saldus slimnīcu, paskatīties, kā tas izskatās. Protams, par visu aprīkojumu, gultām, veļu, ēdināšanu, medikamentiem, aparatūru dakteris Ķikuts zināja un gādāja.” 1959. gadā jaunuzceltā slimnīca veiksmīgi sākusi darbu.

          Dakteris Ķikuts, kurš nu jau devies Aizsaulē, gan ilgi Priekulē nav strādājis – vien pāris gadu. Pēc tam viņa darbu pārņēmis ausu, kakla, deguna ārsts Bruno Graudums. Viņa lolojums bijis slimnīcas dārzs. “Dakteris paņēma večus un brauca uz mežu rakt – naudas jau tam īpaši nebija, lai pirktu stādus. Ja viņš būtu šeit ilgi strādājis, tad dārzs mums droši vien būtu ļoti skaists. Tā bija daktera apsēstība. Mēs ar viņa ģimeni vēl joprojām kontaktējamies, viņš ar sieviņu dzīvo Saulkrastos. Dakterim maijā būs 85 gadi.”

          Jaunajā slimnīcā valdījusi liela rosība. Darbinieku bijis daudz – pāri par 200 speciālistiem. Irēna rēķina: ārsti bijuši 40, medmāsas ap 70 – 80, strādājuši feldšeri, laboranti, pārējais personāls. “Toreiz visi bijām jauni – gan māsiņas, gan dakteri. Ārsti nāca pa ģimenēm, dzīvoja ārstu mājā. Māsiņas atsūtīja no medicīnas skolām, viņas vēl bija bez ģimenēm, vēlāk apprecējās. Es jau biju iesaistīta pilsētas darbā, biju deputāte ilgus gadus. Tad bija jārūpējas arī par sadzīviskām lietām – medicīnas darbiniekiem pilsēta varēja palīdzēt ar dzīvojamo platību.”
         
Dari visu pats

          Irēnas uzdevums kā vecākajai māsai bijis strādāt tā, lai kolektīvs būtu darboties spējīgs, saliedēts. Dokumentus toreiz vajadzējis aizpildīt krievu valodā, ministri bieži braukuši pārbaudēs. Kā pati smejas – bijusi arī “sakarnieks”, kad centralizēti daudzas lietas bija jākārto Liepājā. Bet no medicīnas nekur prom nav bijusi – līdz 1967. gadam strādājusi par operāciju māsu, dežūrējusi naktīs. Bija arī tādi brīži, kad kabinetos nebija, kas strādā – tad pati devusies paveikt medmāsu darbu.  

          Bijis reiz gadījums, kad komisija pārbaudē Dzemdību nodaļā uz kāda augšējā stienīša atradusi putekļus. “Tanī laikā kaut kā trūka sanitāres,” atceras Irēna. Ja jums nav, kas strādā, tad strādājiet pati – tāds bijis komisijas ieteikums. “Tā arī bija, ka jādara pašam daudz ko. Tāda dīkdienība nekad nav bijusi. Tiklīdz viena lieta nokārtojas, zini ka nākamajā dienā sāksies nākamā. Tad bijām jauni, darījām, ko vajadzēja – toreiz nelikās, ka būtu par daudz,” viņa kavējas atmiņās. Neatņemama darba sastāvdaļa bijusi arī saziņa ar pacientiem. “Pēc iespējas centos aiziet pie pacientiem palātās, pajautāt, kā viņi jūtas, vai ir pietiekoši siltums, vai ir paēduši, kā aprūpēti, vai nekā netrūkst. Ja tu pacientam pajautā kaut ko vairāk, viņš jūtas daudz apmierinātāks.”  

          Kā pašai šķiet – vai bijusi stingra un prasīga savā darbā attieksmē pret kolēģiem? “Tagad, kad man bija tāds svinīgs brīdis, atzīmējot jubileju, un daudzi atnāca, atcerējās, tad sapratu, ka īsti slikta laikam tad neesmu bijusi,” pasmaida Irēna. “Agrāk es varbūt tā nesapratu –  ja kāds kaut ko neizdarīja, tad skaļā balsī pateicu, ka tas nav, kā vajag. Bet vēlāk strādājot sapratu, ka tas nav pareizi – ja ar kādu kas runājams, tad centos runāt individuāli. Un arī pajautāt – kā tu domā, vai tas bija pareizi, kā tu izdarīji. Publiskot nedrīkst. Ja pamato visu, ko skaties un aizrādi, tad to novērtē.”

Normēti nenormēts darbalaiks

         Normatīvie akti laika gaitā pamatīgi mainījušies, pat slimnīcas nosaukumi Priekulē bijuši visdažādākie. Arī medicīnisko un ķīmisko līdzekļu klāsts, gadiem ejot, mainās, secina mediķe. “Kādreiz bija jālieto hlorkaļķis un hlors – tā toreiz strādājām. Kad iegājām veikalā, tad smaržoja viss veikals, jo drēbes ar to smaku bija piesūkušās. Tagad tā vairs nav, tagad ir citādāk. Vieglāk strādāt, ērtāk. Bet visos laikos bija jāstrādā pēc Veselības ministrijas direktīvām. Visam esam tikuši līdz. Atbildība liela, bet no atbildības nevairos, varu to uzņemties un atbildēt gan par to, kas jau izdarīts, gan arī par to, kur vēl ir kas papildināms. Bet, protams, kolēģi katrs savā jomā palīdz, tad kopīgiem spēkiem var visu uzturēt labā līmenī.”

         Uz papīra gan darbalaiks bijis normēts, bet reālajā dzīvē situācija cita, smaida Irēna. Darbu plānošana un prioritāšu noteikšana allaž bijusi viņas ikdienas neatņemama sastāvdaļa. “Nav grūti, ja ir stipra komanda, kas atbalsta,” saspringto ikdienas darbu raksturo mediķe. Pēdējos gados gan, kad nākušas lielās pārbaudes, mazmeita, kura pati nu jau kļuvusi par ārsti, reizēm prasījusi: “Omīt, vai tev nav garīgais un fiziskais sabrukums?” Jaunākā meita Zanda, kura pati izraudzījusies ārstes profesiju un strādā vadošu darbu, tagad saprotoši izsakoties par mammas laika trūkumu, ko izjutusi bērnībā – viņa apzinās, cik daudz laika bijis jāvelta darbam.

 Ar atbildību par darāmo  
          “1. septembrī būs desmit gadu, kopš slimnīcu iznīcināja,” ilggadējai mediķei sāp veselības aprūpes iestādes reorganizācija. Taču viņa gandarīta, ka daudziem darbiniekiem tā joprojām ir kā otrās mājas. “Daudzi strādā un nevēlas aiziet. Ir kādi, kas atrod labāku vietu, bet ir, kas negrib iet prom. Ir darbinieki, kas strādā pāri par 40 gadiem. Un tas, ka esmu te nostrādājusi 60 gadus, tas jau arī nav nekas. Cilvēki ir atbildīgi.”

          Atbildības trūkums – tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu valstī daudzās nozarēs neveicas ar pārvaldību, viņa uzskata. “Kaut vai tie paši mūsu veselības ministri – vienu sasaukumu pastrādā, un viss. Tas vēl labi, ja ir divus vai trīs gadus! Tiek ieviestas tādas un tādas metodes, bet nāk jaunais un viņš atkal saka, ka nav pareizi. Tagad nupat arī tieši medicīnā – jāskatās, jāklausās, kādas būs izmaiņas. Nekad nekur mēs tālāk netiksim, ja nebūs ilgtermiņā cilvēka, kas pratīs vadīt, un galvenais  – saprātīgi vadīt.”

          Visu centralizēt un attīstīt veselības aprūpes iestādes tikai lielajās pilsētās nav labākais risinājums, pārliecināta priekulniece. “Jārēķinās ar to, ka medicīna ir ne tikai lielās pilsētās, bet arī šeit, laukos. Tie paši lauku mediķi, kas strādā, viņi ir zelta vērtē. Protams, mēs nevaram salīdzināt mūsu māsu darbu ar darbu lielās sirds ķirurģijas klīnikās, bet atkal viņām nav tas, kas ir mums. Ne es strādāšu Rīgas slimnīcā, ne kāds no Rīgas nāks te strādāt. Nevar zināt, kurā brīdī mums būs vajadzīga palīdzība un kādā kvalitātē palīdzība tiks sniegta. Mums ir lauku iedzīvotāju aprūpe. Mums ir arī aparatūra, lai varētu labi strādāt. Un uz vietas jau mēs nestāvam – būs mums jauns rentgenaparāts, ultrasonogrāfs.”  

Trīs mediķu paaudzes
          Vecākā meita Anita studējusi augstskolā, nu Liepājas Universitātē strādā bibliotēkā. Viņas meita Anete arī izvēlējusies mediķes profesiju, pērn 21. decembrī ieguvusi ģimenes ārsta dokumentus, 2. janvārī sākusi strādāt Rīgā, kur iekārtojusi ģimenes ārsta praksi, palepojas vecmāmiņa. Jaunākā meita Zanda agrāk strādājusi dzimtajā Priekulē, bet pēc tam pārcēlusies uz Rīgu, strādā Latvijas Jūras medicīnas centrā. Visu trīs paaudžu mediķes nereti savstarpēji apspriežoties par profesionāliem jautājumiem, meita Zanda varot dot vērtīgus padomus, kā “neizdegt” darbā.

          Vaļaspriekiem darba dēļ viņas dzīvē daudz laika nav atlicis, smej Irēna. “Noadīt zeķu, cimdu pāri varu. Vasarā jāizravē kāda puķu dobe, tad rokdarbiem laika neatliek.” Viņai patīk ceļot – darījusi to gan kā ierindas tūriste, gan devusies arī pieredzes apmaiņā uz medicīnas iestādēm citās valstīs kopā ar kolēģiem.

          Priekulniece spriež – varbūt arī darbs deva iedvesmu ko vairāk redzēt, salīdzināt, rast idejas. Pabūts Krievijā, Ņižņijnovgorodā, vēlāk Austrijā, Insbrukā. “Tagad paskatos fotogrāfijās, cik tur skaisti slimnīcā. Bet mums tagad arī tā ir!” viņa priecājas. Viesojusies Vācijā, Berlīnē. Tur kontaktus rast palīdzējis kādreizējais kolēģis Priekules slimnīcā Dāvids Kāns.
         
          Braucienos varot noskatīt ne vienu vien ideju, kaut vai kā ieklāt neslīdošu grīdas segumu, lai tas būtu vieglāk uzkopjams, piemēru min mediķe. Mūsdienās strādāt ir vieglāk un drošāk, tikai svarīgi sekot visam līdzi, apgūt jaunumus, viņa pārliecināta. “Viss jau nenāk kā no gaisa. Visu laiku jāmācās kaut kas no jauna.”
         

Zvilnēšana bezdarbībā izpaliek

          Mediķei ir vēl kāda pārliecība: “Tam ir liela nozīme, tikai es nevaru to pierādīt, ka mums pretī ir atjaunotā baznīca – tas mūsu iestādi sargā.” Bērnībā Irēna uz baznīcu nav gājusi, tika vien atceroties, ka kopā ar brāļiem iesvētīta. Varot teikt, ka baznīcu sākusi apmeklēt mazmeitas dēļ – Anete gribējusi dziedāt skolotājas Agritas Hanzovskas tur vadītajā ansamblī. “Kas aktīvākais bija? Omei jāiet līdzi,” viņa smejas.

         “Tagad es cenšos aiziet diezgan bieži. Man liekas, ka tas ir vajadzīgs, jo mūsu iestādi Dievs sargā, cilvēkus. Bez ticības nevar. Ir jātic kaut kam augstākam, kas ir Dievs, kas mūs atbalsta visos grūtos brīžos. Un pašiem jāgrib. Jāgrib dzīvot, strādāt. Ir tāds teiciens – domāsim labas domas, runāsim labus vārdus un darīsim labus darbus.”

          Kādas ir sajūtas, noslēdzot profesionālās gaitas? “Visu laiku gaidīju to brīdi, kad nu nebūs vairs jāiet, jo tiešām tik daudz ir strādāts – kāpēc nevarētu veltīt laiku sev? Nu tas laiks pienācis – es slikti nejūtos. Pirmkārt, nav no rīta jāceļas tik agri, un es sev atrodu darbu visu laiku, man ir ko darīt.” Ir jāpalīdz savai pēctecei, jāievada darbā, jākonsultē kolēģi. “Zvilnēt bezdarbībā man nepatīk,” pasmaida Irēna. “Lai visiem Dievs dod veselību! Lai visiem jums, jaunajiem – maniem bērniem, maniem mazbērniem –, būtu tā, kā man ir šobrīd! Lai Dievs vēlējis nodzīvot līdz 80 gadiem un vēl vairāk!”

 

Teksts un foto - Iluta Dreimane