Cilvēki novadā

Kad rūķītis pieklauvē

Indra Ļaudobele 2018. gadā saņēma apbalvojumu “Gada cilvēks” Priekulē. Indra redz, kur roka jāpieliek, iet un dara – tā viņu raksturo pazinēji. Savukārt pati laureāte uzskata – galvenais ir ieklausīties cilvēkos.

Indra Ļaudobele 

         
Apbalvojums gan Indrai izrādījies liels pārsteigums. Kopš augusta viņa mācās Jūrmalā Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā, kur apgūst floristiku. Mājās atbrauc tikai brīvdienās, vai, kā pirms valsts svētkiem, uz praksi. Pastkastītē atradusi vēstulīti un bukletu. Viņas vārds uz aploksnes, bet tajā ielūgums ar aicinājumu uz valsts svētku pasākumu, taču bez vārda norādes. Nodomājusi – patīkami, ka pilsētniekus ar ielūgumu aicina uz svinībām. Sākusi pētīt bukletiņu, pārlasīt programmu, jo vēlētos aiziet, izbaudīt svētku gaisotni, apsveikt kādu pazīstamu, kurš saņems apbalvojumu. “Ieraugu bukletā savu vārdu uzvārdu, sāku domāt – varbūt nepareizi izlasīju? Lasu vēlreiz pa burtiem. Ar tādu pašu uzvārdu Priekulē zinu vairākus, bet vārds ir mans – nevienu citu Indru Ļaudobeli nezinu.” Prātojusi, kam lai zvana un prasa. Vērsusies pie Sociālā atbalsta centra vadītājas Lienes Okneres, kas apstiprinājusi – tiešām, tā ir Indra, kas saņems “Gada priekulnieces” apbalvojumu 2018. gadā.
         
“Tas bija liels pārsteigums. Domāju – man tur nevajadzētu būt, jo Priekulē ļoti daudz cilvēku, kas dara labas lietas daudz vairāk nekā es. Gribētu pateikt paldies katram, kas mani izvirzījis. Liels paldies, ka viņi saredzējuši, ko esmu darījusi. Varbūt pat neapzinājos, ko tas citiem nozīmē. Man patīk iet un darīt, un palīdzēt. Bet, kā saka – dots devējam laikam atdodas.” Būdama prom no mājām, Indra regulāri ieskatoties Priekules novada pašvaldības interneta mājaslapā, seko aktualitātēm. “Ja kādam piezvana un prasa, kas jauns Priekulē, tad nav nekā. Bet skatos mājaslapā, un tur ir. Priekulē ļoti daudz labu lietu notiek, aktīvi cilvēki darbojas.”
         
Apbalvojumu saņemot un izejot novadnieku pilnās zāles priekšā, pārņēmis milzīgs stress, bijusi sajūta, ka tūlīt jāsāk raudāt, atceras Indra. Viņa priecājas, ka svētku reizē varēja būt kopā ar dēlu Māri, kurš esot līdzatkarīgais mammas darbā. “Dēls vienmēr man izlīdz, kā vien var. Viņš jau zina, ka mājās nedzīvoju – dzīvoju baznīcā vai sociālajā centrā, kur silti un labi”. Arī Indras mamma ieradusies uz pasākumu, kurā godināta meita.
         
Gatavošanās svētkiem bijis iemesls, lai jauki pavadītu kopā laiku ar mīļo māsu Brigitu. Kā smejas Indra – kleitas iegāde bijusi daļa no priecīgās dienas Liepājā, kad nosvinējušas abu kopīgo simtgadi. Brigita un Indra ir dvīņumāsas, šogad 30. septembrī atzīmējušas 50. dzimšanas dienu, tātad kopā pa abām – 100.

Darba transports – zirgs
         
Indras dzimtās mājas ir Asītē. Priekules pagastā viņa vadījusi bērnību un jaunību. Vecāki padomju saimniecības laikā strādājuši fermās par lopkopjiem. Ģimenē auguši seši bērni. Trīs brāļi ir vecāki par Indru, viens jaunāks. “Vecākiem bija trīs dēli, bet meitas nebija nevienas. Un te mēs tā – bāc, uzreiz divas esam!” smejas Indra par savu un dvīņumāsas nākšanu pasaulē. Pēc tam, kad tēvs cietis avārijā, galveno smagumu uz saviem pleciem par ģimenes apgādību vajadzējis uzņemties mammai, bērni bijuši viņas palīgi.
         
Visa bērnība pavadīta laukos. Kopš piecu gadu vecuma gājusi ganos – pieskatījusi, lai mazie teliņi neiziet ārpus aploka, atceras Indra. Pēc pamatskolas beigšanas vēlējusies apgūt veterinārās medicīnas feldšera arodu, lai varētu palīdzēt lopiņiem, kad viņi ir slimi. Četrus gadus mācījusies tehnikumā Saldū. Indra bijusi padomju saimniecības stipendiāte, tādēļ pēc mācībām paredzētie obligātie pirmie darba gadi jānostrādā dzimtajā vietā. “Man ļoti patika, sevišķi lielie dzīvnieki, ne sunīši, kaķīši. Pēc tam pārsvarā bija jāstrādā ar liellopiem, zirgu Priekules pusē bija mazāk. Taču mans pirmais darba transports bija zirgs. Sēdēju zirga mugurā, līdzi instrumentu kaste, kur arī stikla šļirces un adatas. Dažviet bija problēmas, ka sētā ķēve – tad zirgs vairs negribēja iet atpakaļ. Bet biju pieradusi būt zirga mugurā – pirms vēl aizgāju mācīties, ganīju jaunlopus zirga mugurā. Ziemā, kad auksts, tad darba darīšanās arī gāju kājām, bija reizes, kad braucu ar riteni.”
         
Nostrādājusi Priekules pusē vien gadu, jo tolaik vetārstu te bijis daudz. Vairākas kolēģes atgriezušās pēc dekrēta perioda, tad nu ļauts izvēlēties citu darbavietu, un Indra devusies uz Kabili toreizējā Kuldīgas rajonā. Kā jaunā speciāliste tur tikusi pie labiekārtota dzīvokļa, veidojusi ģimeni. Ar zirgu jāt feldšerei arī vairs nav vajadzējis, viņa smejas. “Tur man bija personiskais šoferis ar mašīnu.”
         
Kuldīgā piedzimuši abi dēli – Normunds un Māris. Kaut arī bērni bijuši vēl pavisam mazi, strādājusi pusslodzes darbu. “Tad nebija tā, ka var pusotru gadu mājās būt ar bērniem – bija jāstrādā. Arī kolēģīte strādāja pusslodzi. Bērni mums apmēram vienos gados. Kad viņa strādāja, es vācu viņas bērniņu, kad es strādāju – viņa manējos. Tā izlīdzējāmies, lai darbu saglabātu.”
         
Kad mainījusies valsts iekārtas sistēma, kopsaimniecību fermas likvidētas, Indra ar ģimeni atgriezusies dzimtajā pusē. Ar dzīvesbiedru Arvi strādājuši fermā jaunizveidotajā kooperatīvā “Audarmuiža”. Arī pašiem bijusi neliela saimniecība – gādājuši par divām slaucamām govīm, jaunlopiem, sivēniem. Tā līdz 2001. gadam, kad 36 gadu vecumā Arvis miris. “Tad man kļuva pārāk grūti ar atmiņām, un aizgāju gan no darba, gan dzīvesvietas. Visu saimniecību viena pavilkt nevarēju – izpārdevu pa lēto. Kādu laiku biju bez darba, vēlāk dabūju darbu Priekules maizes ceptuvē, īrēju dzīvoklīti. Bērni gāja skolā Priekulē.”
         
Velosipēds, telts un guļammaiss
         
Ceptuvē strādājusi garas stundas. “Tad sapratu, ka mana veselība to īsti vairs netur. Un bērni palika mājās vieni. Man liekas, tas laiks lika viņiem ātrāk pieaugt, būt patstāvīgākiem. Domāju, ka man jāmaina darbs, vairāk laika jāvelta bērniem. Sapratu – bērni izaugs, viņiem būs savi draugi, un es viņiem vairs nebūšu vajadzīga, bet tajā laikā es viņiem biju vajadzīga. Domāju: kas ir svarīgāk – bērni vai darbs? Protams, bērni!”           Vasaru paņēmusi brīvu. Kopā ar dēliem sēdušies uz velosipēdiem, teltis un guļammaisi līdzi, un visi trīs apceļojuši Kurzemi. Sākuši ar īsākiem maršrutiem, tad arvien tālāk un tālāk. “Paņemam visu nepieciešamo līdzi, vakarā iekuram ugunskuru. No rīta pieceļamies un domājam – ko darām tālāk? Ja slikts laiks, braucam atpakaļ, ja nē – tālāk. Bet bērniem nav slikta laika,” pieredzē dalās Indra.
         
Dēls Māris vēlāk Liepājā beidzis arodskolu, kur apguvis celtniecībā noderīgas iemaņas, ko nu var izmantot, māju Priekulē sakārtojot, jo dzīvo un strādā dzimtajā pusē. Normunds mācījies Kalnu vidusskolā, kur bijusi ievirze militārās jomas profesijās, taču pēc tam strādājis ar koku. Nu ik pa laikam piepelnās Dānijā, iekārto dzīvoklīti Priekulē. “Mēs kā Karlsons – palidojam, un lidojam atpakaļ, jo nekur nav tik labi kā Priekulē,” smaida Indra.
         
2005. gadā pārcietusi muguras operāciju, pēc tam sekojis atveseļošanās posms. “Veselība nolika mani, lai neskrienu. Bet pēc tam atkal uz kājām un uz priekšu – nevaru mierā nosēdēt.” Kopš 2009. gada Indra dzīvojusi Ventspilī, strādājusi par pastnieci un aprūpētāju. Bet atkal pasliktinājusies veselība, turpinājušās muguras problēmas. Nav varējusi ne pilnvērtīgi dzīvot, ne strādāt, atveseļojusies sanatorijās.
         
Darba ekspertīzes ārstu komisijā viņai piedāvātas mācības. Indra gan bijusi skeptiska – ko nu vairs tādā vecumā var mācīties! “Domāju – gribu strādāt, pelnīt naudu, lai varu sevi uzturēt un neesmu par apgrūtinājumu bērniem.” Taču tomēr izmantojusi iespēju un devusies uz Jūrmalu, kur Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) paspārnē darbojas koledža, un tajā var mācīties līdz 64 gadu vecumam. Laikā  no 2012. līdz 2015. gadam Indra apguvusi mārketinga un tirdzniecības speciālistam nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Zīmīgais krustojums
         
Indra savā zinātniski pētnieciskajā darbā analizējusi jautājumu, kāpēc Priekulē nav sociālā centra. “Es vēl domāju – kāpēc rakstu par Priekuli, ja dzīvoju Ventspilī? Nezinu, bet laikam Dievs kārtoja, lai es domātu par Priekuli. Vasarā biju atbraukusi diplomdarbam vākt intervijas. Domāju – meklēšu arī darbu, kamēr te divus mēnešus esmu. Aizgāju uz Nodarbinātības valsts aģentūru, vēl kur – darba iespēju nav. Eju mājās, no Ķieģeļu ielas krustojumā pagriežos uz Galveno ielu un domāju – laikam mana darbavieta vēl nav uzcelta.”
         
2014. gada rudenī atsākušās mācības Jūrmalā, pēc tam prakse Ventspilī. Vēlāk atbraukusi uz mammas brāļa bērēm, un tai pašā krustojumā Priekulē, kur pašlaik darbojas Sociālā atbalsta centrs, redzējusi jau citu ainu. “Eju pa Galveno ielu un skatos – kas te notiek ar ēku Ķieģeļu ielas krustojumā? Siena nojaukta, lej pamatus. Domāju – o, Dievs, tu cel manu darbavietu?!” Pēc tam ieradusies Priekulē, lai uzrakstītu diplomdarbs, bet tā arī te aizkavējusies, smaida Indra. “Man piedāvāja brīvprātīgi padarboties Sociālā atbalsta centrā – Dace Vanaga aicināja vadīt nodarbības invalīdu atbalsta grupai. Ziemā vēl nebija Ventspilī darbiņš atrodams, domāju – labi, lai notiek. Sākām Priekulē veidot interešu grupiņas. Pēc tam Mārīte Gertnere piedāvāja, vai es negribētu vadīt individuālās datornodarbības. Un radās vēl un vēl idejas, ko cilvēki varētu darīt.”
         
Tomēr ietaupījumi gājuši uz beigām, tādēļ brīvprātīgajam darbam nolēmusi likt punktu, jo jāsāk pelnīt, jāmeklē algots darbs. Un tieši tobrīd viņai piedāvāts aizvietot Sociālā atbalsta centra vadītāju bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. “Pat nebiju iedomājusies, cik tā ir liela atbildība! Ja būtu zinājusi, varbūt pat nebūtu piekritusi tur strādāt. Ļoti daudz dokumentācijas – ar to nebija pieredzes. Man patīk darbs ar cilvēkiem, bet ne ar papīriem. Taču visu ko var iemācīties. Labi, ka man nebija pilna slodze – tikai pusslodze. Tad to otru pusi varēju strādāt ar cilvēkiem, veltīt viņiem laiku. Mēģināju ieklausīties viņu vajadzībās, sadzirdēt un palīdzēt realizēt,” viņa atklāj savu darbības pamatprincipu.
         
Negatīvo aprok dobē
         
Sarunas gaitā var izzināt, kas cilvēkiem liekas svarīgs, par ko viņi domā, kā pietrūkst, pārliecināta Indra. Tolaik darbošanos sākusi senioru grupa “Īriss”. “Neesmu vadījusi mazās grupas, pati neesmu seniore – domāju, ko tad es varu piedāvāt, kādas ir viņu vēlmes? Bet ieklausos, ka grib to un to, tad varu palīdzēt realizēt. Bija aktīva grupa, devāmies ekskursijās, apmeklējām teātra izrādes,” viņa atceras. Vēlāk veidojusies vēstures izpētes entuziastu kopa, bija konditori, adītāji, šuvējas, dzejnieki. Bija arī nodarbības, kas nenotika sistemātiski, bet atsevišķi vienojoties – par dāvanu saiņošanu, floristiku, noformējuma veidošanu svētkiem. “Vasarā vairāk ar bērniem darbojāmies. Cilvēki nāca veļu mazgāt, izmantot dušu – nesteidzās mājās, pasēdēja, parunājās, žurnālus palasīja, pat dambreti uzspēlēja,” atceras Indra.
         
Kā piesaistīt centra apmeklētājus, grupu dalībniekus? Sākumā Indra staigājusi pa Priekuli ar Sociālā atbalsta centra informatīvajiem bukletiņiem, lai iedzīvotāji uzzinātu par tā darbības sākumu. “Priekulē informācija visvairāk iet no mutes mutē. Afišas mazāk lasa. Bet kad ar cilvēku parunā, tad rodas pārliecība, ka tur kāds sagaidīs,” viņa pārliecinājusies. Gatavojusi arī mazas informatīvas lapiņas – satiekot kādu cilvēku, var iedot tieši rokās, viņš izlasīs, atcerēsies, kad un cikos jāierodas.
         
Sociālā darbinieka ikdiena nav vienkārša, bieži nākas saskarties ar negatīvām emocijām. “Kad aizeju mājās no darba, tad rušinos dārzā un atstāju tur to visu, vai arī uzkāpju uz riteņa un braucu, kur acis rāda. Ziemā man patīk lasīt grāmatas,” garīgā līdzsvara uzturēšanas recepti atklāj Indra.
         
Kā rodas idejas? “Diezgan bieži bijis tā, ka vakarā eju gulēt, bet kāds rūķītis klauvē un nes idejas. Tad ceļos augšā un rakstu uz lapiņas, lai no rīta neaizmirstu. Viens brīdis bija tāds – stop, stop! Ideju ir tik daudz, ka vienkārši netieku galā, vajag palīgu komandu.”

Justies piederīgai
         
Indra apmeklē baptistu draudzi. “Kad bērnu tēvs nomira, nezināju, kā dzīvot tālāk. Bērnu dēļ bija jādzīvo. Kādu nakti pamodos un domāju, ka esmu sajukusi prātā aiz bēdām. Tad domāju – pie kā paliks bērni, ja ar mani kaut kas nav kārtībā? Vīzija mani aicināja – ej uz baznīcu! Es vēl Priekulē nezināju, kur ir kāda baznīca. Bet es gāju pa ielu, un man pienāca kāda sieviete, jo viņa redzēja, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, ka slikti jūtos. Viņa mani paaicināja aiziet pie baptistu mācītāja Guntara Vadoņa parunāties.”
         
Tā laika atmiņas ir sāpīgas. “Tas bija Ziemassvētku laiks, bija bēres jāorganizē… Man vienkārši asaru vairs nebija. Nezinu, ko mācītājs ar mani runāja – es to neatceros. Tai laikā negribējās neko. Man liekas, es tur vienkārši sēdēju it kā atrauta no visas pasaules. Viņš prasīja, vai atļautu lūgt par mani – tas man bija vienalga, vai viņš lūdz vai nelūdz, jo es jau Dievu nezināju, neesmu augusi kristīgā ģimenē. Taču pēc lūgšanas es jutos savādāk, ienāca miers.”  
         
Tajā gadā mājās nav bijis pat Ziemassvētku eglītes, atceras Indra. Kopā ar bērniem pirmo reizi devusies uz dievkalpojumu. “Pēc tā pie manis pienāca kāda sieviete – Silvija, un prasīja, vai tajā pašā vakarā negribu ar bērniem pievienoties un braukt līdzi uz Aizvīķu pusi. Mājās iet negribējās, bet likās neērti – kā tā brauksim, tie taču svētki, vajag dāvanas. Pienāca arī viņas meita, bērni bija savstarpēji pazīstami, viņi arī pierunāja doties līdzi. Tad es redzēju, kādi ir svētki bez alkohola. Bērni gatavojuši programmiņas, visi kopā dzied, min mīklas. Izjutām to ģimenisko atmosfēru, kad tu jūties piederīgs – nevis tā, ka tev nav, ko dot. Kopā gatavojām dažādas lietas, prāts bija pie tā, ko tu dari, nevis pie sevis un savām problēmām.”
         
Vēlāk bērni sākuši apmeklēt svētdienas skolu, pati – māmiņu skolas nodarbības, lai gan vēl nav pazinusi cilvēkus Priekulē un bijusi bez darba. Tas ļāvis nebūt visu laiku vienai ar savām domām un sāpēm, pabūt ārpus ierastās vides, kur tik daudz atmiņu. “Tas laiks ir pagājis, jādzīvo tālāk. Kā saka – grūtības mūs norūda. Tas bija laiks, kad man vajadzēja daudz strādāt, daudz laika veltīt bērniem. Es priecājos, ka man nebija laika domāt par sevi, nebija laika justies vientuļai. Kad bērni izauga, tad vienkārši turpināju skrējienu. Arī Ventspilī aktīvi darbojos draudzē. Skrēju kā vāvere ritenī, bet nejutos viena.” Pēc atgriešanās Priekulē iesaistīties aicinājis mācītājs Mārcis Zīverts, darbojusies ar bērniem un jauniešiem, piedalījusies Adventes labdarības tirdziņa organizēšanā.

Bērni pie datora negrib
         
2015. gadā uzrakstījusi projektu, kas ļāvis bērniem mācīt satiksmes noteikumus. Tam iedvesmojis kāds atgadījums Priekules centrā, kad Indras acu priekšā pieaugušais izraisījis avārijas situāciju. Viss gan toreiz beidzies laimīgi, taču iekšēji kaut kas urdījis. “Domāju – ja vecāki cilvēki tā brauc, no kā tad bērni lai mācās? Ja viņi zinātu satiksmes noteikumus, varētu gan sevi pasargāt, gan arī vecākiem būtu mierīgāk.” Īsā laikā savu ideju izlikusi uz papīra, un projekts apstiprināts. Idejai atsaucās ne tikai priekulnieki, bet arī Kalētu pagastā.
         
Vasarā bērni pulcējušies jau pusotru stundu pirms nodarbībām – viņus viss ļoti ieinteresējis. Lai atcerētos mācīto, vajadzējis atrast dažādus knifiņus, daudz ko darījuši un trenējušies ārpus telpām. Pēc projekta lielākā daļa grupas dalībnieku ieguvuši velosipēda vadītāja apliecību. Indra nepiekrīt apgalvojumam, ka mūsdienu jaunieši to vien vēlas, kā sēdēt pie datora. “Noteikti nē! Bērni daudz ko grib darīt, tikai vajag kādu, kas ar viņiem darbojas.”
         
Pašlaik Indra apgūst floristiku. Jau bērnībā nesusi mājās pļavas ziediņus un likusi grāmatās, veidojusi herbārijus. Vēlāk bijusi doma ko līdzīgu apgūt, taču kursi bijuši dārgi. Nu SIVA koledžā gadu var mācīties budžeta grupā un apgūt sen kārotās zināšanas. “Lielākais ieguvums tas, ka es atpazīstu augus. Pagaidām pašai man ir tā dēvētā čigānu dobe – viss vienuviet. Kas izdzīvo, tas izdzīvo. Ja neizdzīvos – iestādīšu kaut ko citu. Bet tagad jau zinu, kā pareizi aprūpēt, cik lielu vietu vajag. Man jau tagad liekas, ka iepriekš esmu bijusi nežēlīga pret savām puķēm nezināšanas pēc.”
         
Floristam vajag auto
         
Vai floristikas pamatā nav kompozīciju veidošana? “Bet pašam jāizaudzē! Tev jāzina, ko tu vari audzēt dārzā, kas tev noderēs kā floristam,” Indra atspēko šo uzskatu. Vēl paralēli viņa apgūst akmensdārzu veidošanu, jo dēlam ir sapnis izveidot tādu pie mājas Priekulē. “Tagad priecājos, cik daudz skaistu lietu drīz mācēšu. Tas būs skaists darbs!” Turklāt Indra mācās arī autovadītāju kursos. “Kas ir florists bez mašīnas? Kā tos zarus dabūs mājās? Kā uz tirgu ko aizvedīšu?” viņa smejas.
         
Runājot par nākotnes plāniem, Indra apsver iespēju darboties savā dzimtajā pusē. “Priekulē es esmu šo to darījusi, bet neesmu darījusi savā pagastā, vietā, kur esmu dzimusi un augusi. Un tā vieta ir skumja, aizaugusi, drusku nolaista, cilvēki paguruši. Nezinu vēl, vai ieguldīšu vietā vai cilvēkos, bet mana sirds ir pie viņiem. Domāju, ka līdz vasarai jau man būs kāda ideja, ko tur darīšu. Bet noteikti nebūšu viena, tā būs komanda.”
         
Gatavojoties nākamajai praksei puķu veikalā, Indra jau kaļ plānus, kā priekulniekiem parādīt ko jaunu, kas modē lielpilsētās. Viena no tādām lietām varētu būt tā dēvētie vīriešu pušķi – lai ir tā, ka meklējot dāvanu vīrietim, arī viņam ir ko nopirkt. “Tad redzēsim, vai tas iet Priekulē vai neiet. Bet es vēl daudz ko mācīšos,” viņa ir apņēmības pilna. “Es jau nezinu, kam Dievs mani gatavo. Bet man patīk jaunas lietas mācīties. Kādreiz tā nedomāju, bet nu nebaidos no nezināmā. Ja mani tas interesē, es eju un daru.”

Teksts un foto - Iluta Dreimane