Cilvēki novadā
“Visiem pāriem ir dzirkstelīte acīs”
Kitija Karazina iekārto personālizstādi.
“Fotografēšana ir mans darbs un hobijs – viss vienā,” apgalvo Kitija Karazina. Viņas pirmo personālizstādi “Ar tevi es kļūstu par sevi…” visu oktobri varēja aplūkot Priekules kultūras namā. “Priekulē man daudz dažādas pirmās reizes bijušas, jo esmu te dzimusi, augusi, skolā gājusi. Tas arī ir forši, ka mana pirmā izstāde ir Priekulē,” pasmaida jaunā sieviete.
Meklē īstus smaidus
Izstādei izraudzītas 24 kāzu fotogrāfijas – atbilstoši gan zāles izmēram, gan cilvēka uztveres spējām, pastāsta Kitija. Taču atlase bijusi ārkārtīgi grūta – vajadzējis meklēt no vairāk nekā 6000 fotogrāfijām, lai izraudzītos šos divus dučus. “Vispirms bija nosaukums, un tad atlasīju bildes. Man liekas – tā arī jādara, jo bilžu ir tik daudz, ka būtu ļoti grūti izdarīt otrādi. Nebija viegli. Bija svarīgi, lai pāri ir tikai divatā, kas atbilst izstādes nosaukumam. Un tā kā es pati esmu pozitīva un smaidīga, ķiķinu vienmēr, tad gribējās, lai bildēs arī ir tas pozitīvisms, īstie smaidi. Tā es mēģināju atlasīt bildes, kuras mani uzrunāja.”
Interese par foto meitenei bijusi kopš agras bērnības – mammas brālis Aļģirts Paulausks fotografēja, un viņai patika skatīties bildes. Toreiz fotogrāfam vajadzēja pašam tās attīstīt no filmiņām. Pērn Kitijas draudzenes mamma atgādinājusi vidusskolas laika izteikumu, ka meitene gribētu būt fotogrāfe, bet negrib strādāt ar analogo aparātu – lai nevajadzētu attīstīt filmas. “Un te, re ku, es esmu – ar digitālo kameru, un fotografēju. Nopietni aizrāvos ar foto un pirmo kameru nopirku 2011. gadā, kad vēl dzīvoju Īrijā. Kad 2014. gadā atgriezos Latvijā, sāku profesionāli ar to nodarboties – tikai ar foto, cita darba man nav bijis.”
“Spēlējas” ar kameru
Īrijā fotografēšana pārsvarā bijusi kā vaļasprieks brīvajā laikā, pašmācības ceļā eksperimentējusi un “spēlējusies” ar kameru, pirmā modele – māsīca. Pēc tam, kad sociālajās vietnēs publiskojusi viņas fotoportretus, uzreiz jau pieteikušies klienti, kuri bijuši gatavi maksāt par Kitijas fotopakalpojumiem. Nospriedusi – kālab nē? Iespēja jāizmanto, ja reiz var nopelnīt ar darbu, kas pašai ļoti patīk. “31. dzimšanas diena 19. aprīlī bija mana pēdējā darba diena Īrijā. Atgriežoties Latvijā, man bija svarīgi strādāt pašai sev un darīt to, kas man patiešām patīk.”
Vēl laikā, kad dzīvojusi Īrijā, paspējusi dažiem pāriem Latvijā būt par kāzu fotogrāfi. Atgriežoties mājās, uz vasaru bijušas jau kādas trīs kāzas aizrunātas. Tad arvien vairāk sākusi bildēt publiskos pasākumus Liepājā, lai parādītu “es te esmu”. Bildes ievietojusi interneta profilos “facebook.com”, “draugiem.lv”. “Es nevienam citam par savu reklāmu nemaksāju – visu pati darīju, no mutes mutē cilvēki uzzināja, pamanīja kāzās,” smaida Kitija.
Viņai ir augstākā juridiskā izglītība – tai ar mākslu maz sakara. Taču skolas gados ļoti aizrāvušas dažādas ar mākslu saistītas lietas. “Man bija trīs varianti, kur iet mācīties: vai nu uz policijas skolu, vai par dizaineri, vai ārsti. Sanāca, ka aizgāju uz policiju. Paralēli strādājot, izmācījos juristos. Bet pēc desmit gadiem atgriezos pie mākslas.”
Grib iet savu ceļu
Īpaši mācījusies fotomākslu gan Kitija neesot. Viņa atklāj, ka tas tāpēc, lai neietekmētos no kāda cita un saglabātu savu unikālo rokrakstu. “Gribot negribot mācekļi pārņem skolotāju stilu. Man svarīgi, lai būtu sava pieeja, savs stils,” viņa uzsver. “Es esmu cilvēku fotogrāfe. Es nemāku nobildēt dabas skatus tā, kā es tos redzu. Man liekas, ka bildēs vairs nav tās “garšas” dabas skatiem. Ar cilvēkiem – ja es redzu viņus skaisti, tad arī māku skaisti nobildēt.”
Kitija piekrīt uzskatam, ka ne kurš katrs var būt kāzu fotogrāfs. “Jāmāk strādāt ar cilvēkiem, jāmāk viņus atbrīvot, nedrīkst baidīties no publiskas runāšanas – tur visi cilvēki skatās uz tevi. Ja gribi strādāt ar cilvēkiem, tad nedrīkst no tādām lietām baidīties. Ar mani ir tā – es pasaku, ko es gribu redzēt bildē, un saku priekšā: izdari to, izdari šito. Bet viņi to dara paši. Un es tad meklēju to īsto leņķi, kā nobildēt, lai tas izskatās skaisti.”
Oficiālajā kāzu ceremonijā mākslas ir mazāk, viņa nenoliedz. “Tur es varu pateikt, kā pagriezties, kur paskatīties, pateikt kaut ko smieklīgu, lai būtu dabīgais smaids. Māksliņai vajag laiku, tur jāstrādā ar cilvēku. Vislielākā māksla ir tad, kad mēs esam trijatā – līgava, līgavainis un es. Tad lēnām, prātīgi kādu stundiņu darbojamies un nonākam pie dabīgajām, smukajām, nepiespiestajām bildēm.”
Pirms kāzām Kitija tiekas ar pāri, izrunā vēlmes. Taču pašai esot svarīga arī šī pēdējā daļa. “Man ir svarīgi, lai būtu tā māksliņa, es nevaru tikai iet un taisīt reportāžas bildes, tas nav man. Man gribas ielikt arī kādu artavu no sevis bildēs, lai bildes būtu interesantas arī man, ne tikai klientam. Ja klientam tas nav vajadzīgs – nu, tad ir daudz citu fotogrāfu, kurus viņš var izvēlēties. Bet mani jau izvēlas pēc bildēm, kuras es reklamēju un cilvēki jau zina, ko var dabūt.”
Skūpstās katrs savādāk
Ir standarta pozas, kad jāsaka – uzliec roku tur, paskaties tā, pagriezies šitā, nenoliedz fotogrāfe. “Bet katrs pāris uztaisa pozu par savējo. Visus pārus nekad vienādi nevar nobildēt, arī skūpstās katrs pāris savādāk. Nav vienādu bilžu – ir līdzīgas, bet vienādu nav. Visiem pāriem ir dzirkstelīte acīs. Pat vecāki pāri, kas otrreiz precas – arī viņiem ir tā dzirkstele acīs,” smaida Kitija.
Viņa atzīst, ka cenšas izdarīt maksimāli tā, lai pāriem kāzu laikā būtu pēc iespējas ērtāk. Bet ja abi gatavi kam trakulīgākam un atraktīvākam, tad kāpēc nē – varot arī ko neierastāku. “Bet pāri parasti nav fotografējušies tik bieži, lai viņi varētu ierosināt ko savādāku, nekā es jau esmu fotografējusi. Parasti ir tā, ka kopē mazliet – esam redzējuši tā, arī ko tādu gribam. Tādas trakas lietas pagaidām vēl nav bijušas,” secina fotogrāfe. Netradicionālākas līgavu kleitas nevis ierasti baltās – tā bijusi līdz šim lielākā atkāpe no tradīcijas.
Parasti fotoaparāts ir kā robežšķirtne, kas ļauj ieturēt zināmu emocionālu distanci svinību laikā. “Bet emocijas ir. Ir bijušas kāzas, kur es fotografēju, un asaras birst arī man pašai.”
Par kritiku un konkurenci kāzu fotogrāfe īpaši nesatraucoties. “Es nevaktēju, ko dara un kā strādā citi fotogrāfi, lai neietekmētos, lai būtu man pašai savs celiņš un stils, kā es strādāju. No savas puses es nejūtu, ka man trūktu klientu, ka pateicoties citiem fotogrāfiem ietu sliktāk vai labāk. Es eju savu ceļu.”
Kad reiz būs kāzas pašai, gribētos, lai tās iemūžina cilvēks, kas zina, ko dara. “Lai man nav jādara darbs viņa vietā,” smej Kitija. “Nevaru tagad pateikt konkrētu fotogrāfu, kuram es uzticētu savu lielo dienu. Bet noteikti zinu, ka gribētu videogrāfu, varbūt pat varētu iztikt bez fotosesijas. Man patīk redzēt cilvēkus un pašai sevi kustībā. Nevis tikai iemūžināt mirkli, kad es smaidu, bet redzēt bišķiņ ilgāk to procesu.”
Teksts un foto - Iluta Dreimane
Skats no izstādes Priekulē.