Priekules IKARS

 1670. gadā Priekules pils kalējs bija pirmo reizi apņēmies lidot pa gaisu un tikt līdz Skodas ciemam, par ko barons Korfs bija solījies izmaksāt tam 500 zelta dukātu.

Lidonis pēc smēdes atrašanās vietas bieži tika saukts arī par Edas Varacepļa vai Dzelzcepļa kalēju.

Šo pārgalvīgo stāstu par lidošanu dzirdējuši daudzi apkārtnes ļaudis, tāpēc lidojuma dienā Priekulē bija saradušies tuvējā novada iedzīvotāji, kā arī Grobiņas hercoga amtmanis ar jātniekiem, kurš solījies par pārgalvīgo iedomu bezdievi kalēju mest cietumā. Kalējs, barona Korfa aizsargāts, piestiprinājis sev pēc skata izturīgus, lielus audekla spārnus, bet pie krūtīm - mazu kastīti, kas tos saturējusi.

Lidojumu sācis no Priekules baznīcas torņa bumbas, kuru viņš pats arī bija uzlicis. Daudzu klātesošo izbrīnas pavadīts, viņš ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā , nolidojis gandrīz divas verstis, nokritis un pārlauzis kāju.

Priekules apkārtnes ļaudīm Ikars bijis īsts varonis, bet citi to saukuši par bezdievi un gribējuši tiesāt. Tāpēc Priekules barons Korfs savas muižas kalēju aizstāvējis. Pēc lidojuma viņš izsludinājis kalēju Polijas karaļa aizsardzībā un rudenī viņu stiprā eskorta pavadībā vedis uz Viļņu. Bet uz leišu robežām eskortam uzbrukuši Grobiņas kapitāna jātnieki, izklīdinājuši kalēja pavadoņus, pašu kalēju sagūstījuši un aizveduši uz Grobiņu, kur lidoni apsūdzējuši ķecerībā, notiesājuši kā burvi un velna sabiedroto un sadedzinājuši.

Tomēr daudzi novērtējuši kalēja drosmi un pārgalvību - mācēt pacelties spārnos, lidot brīvi kā putnam un ticēt savam sapnim…