Cilvēki novadā

Aug par labu cilvēku

Cēsīs risināsies Latvijas Jaunatnes olimpiāde, tajā startēs arī Priekules novada pārstāvji. Viens no viņiem būs jaunais airētājs priekulnieks Kaspars Sebastians Tiškus, kurš pērn Latvijas čempionātā akadēmiskajā airēšanā junioriem B grupā izcīnīja 1. vietu četrinieku laivu klasē un 2. vietu vieninieku laivu klasē.

Kaspars Sebastians Tiškus 

Kaspars ir dzimtās Priekules patriots, lai arī mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiālē. Daudzi jaunieši, uzsākot mācības, pārgājuši uz Jūrmalas sporta komandām. “Es vienalga palieku šeit, zem savas mazās pilsētiņas, un turos šeit. Arī Latvijas Jaunatnes olimpiādē startēšu Priekules komandā. Tā ir mana pilsēta, te ir mana sirsniņa – šeit es esmu piedzimis, šeit es dzīvoju.”

Mācās pārvarēt sevi

Līdz 8. klasei puisis mācījies Priekules vidusskolā. Tad ieradies treneris no Murjāņu sporta ģimnāzijas un piedāvājis pievērsties airēšanai. “Vienkārši ienāk stundā un pasauc – meitenes virs metru septiņdesmit, zēni virs metru astoņdesmit. Kad tu iznāc ārā, tad tev kaut ko piedāvā,” atceras Kaspars. “Visu laiku ar sportu esmu nodarbojies. Brīvajā cīņā, handbolā kādu laiku gāju. Tas no bērnības visu laiku – ka tik kaut ko padarīt. Pats to gribēju. Un tad jau sāka palikt nopietnāk un aizgāja bišķiņ tālāk.”

Ar sekmēm skolā iepriekš gājis visādi – gan labi, gan slikti, viņš neslēpj. Sporta stundās 10 balles neesot saņēmis, vislabāk padevusies vieglatlētika – šķēpmešana, sprints. Peldēt paticis kopš bērnības, taču par airēšanu līdz tam neko neesot zinājis. Uzreiz trenera piedāvājumam nav piekritis, taču, tuvojoties pārbaudījumu laikam Murjāņos, tomēr nolēmis uz tiem doties. “Aizbraucām, un viss aizgāja – normatīvos viss bija normāli, biju otrais. 9. klasē sāku mācīties Murjāņos.” Nu jau Kaspars ģimnāzijā aizvadījis otro gadu.

Puisis neslēpj – iesākums bijis ļoti grūts, turklāt ne vien fiziski, bet arī morāli. Ļoti gribējies atpakaļ – mājās, pie ģimenes. Vecāki centušies pierunāt izturēt un turpināt iesākto. Pamazām iedzīvojies, radusies apziņa, ka tā būs iespēja doties tālāk dzīves ceļā.

Par ierobežojumiem priecājas

Sporta ģimnāzijas audzēkņiem ir noteikts režīms. “Tur ir savādāk nekā šeit,” pasmaida Kaspars. “Skolēnu nav daudz, visiem jābūt ļoti disciplinētiem. Klasē esam 10 – 13 cilvēki. Mums ir brokastis, pēc tam treniņš, pēc tam stundas, un tad atkal pusē sešos sākas treniņš, astoņos vakariņas, pamācies, un pēc tam ej gulēt.” Brīvdienās var braukt mājās atpūsties.
Pāreja uz strikto režīmu nav bijusi viegla. “Bet labi, ka mani ierobežoja – Priekulē es nebūtu tik augstu ticis,” prāto Kaspars. Bijuši gan arī skolasbiedri, kas to visu nav izturējuši. Treniņgrupā sākumā bijusi seši, bet galu galā palicis viens pats.

Satikšana skolasbiedru starpā ir laba. Mācību nedēļas laikā gan nekādas ballītes vai cita veida izklaides nesanāk. Varbūt gribētos aiziet ar draugiem patusēt, bet jādara savs darbs, to nevar atļauties. Kaspars apliecina, ka nesmēķē. Īpašu diētu viņš neievērojot – skolā, gatavojot ēdienu, jau tiek domāts, lai jaunajiem sportistiem maltītes būtu sabalansētas un pilnvērtīgas. Esot reizes, kad sakārojas uzgrauzt čipsus. Daži ēdot bulciņas, lai pieaudzētu svaru, bet pārsvarā ēšanas ziņā tiek ievērota noteikta disciplīna.

Treneris ir autoritāte

Nezinātājiem Kaspars skaidro: ir trīs airēšanas veidi – akadēmiskā airēšana, kanoe airēšana un smaiļošana. Akadēmiskajā airēšanā airē ar diviem airiem, abos pārējos veidos – ar vienu. Smaiļotāji izmanto airi ar divām lāpstiņām, kanoisti – ar vienu. Arī laivas ir atšķirīgas. Kaspars specializējas akadēmiskajā airēšanā, kur var braukt dažādos sastāvos – vieniniekos, divniekos un četriniekos. Jaunā sportista pašreizējais plāns ir startēt individuāli.

Kaspars trenējas pie Zigmunda Čakša. “Viņš ir ļoti saprotošs, labsirdīgs, cenšas mūs izaudzināt par kārtīgiem cilvēkiem. Mēs esam prasījuši – kāds ir mūsu galvenais uzdevums? Viņš saka: vispirms man jāizaudzina jūs par cilvēcīgiem cilvēkiem. Man patīk, ka treneris vienmēr ir pozitīvs. Ja kaut ko nesaprotam, vienmēr paskaidro, kāpēc jādara tā vai tā, kur tev tas dzīvē noderēs,” jaunietis raksturo savu autoritāti. Puisis noskaidrojis, ka viņa treneris Z. Čakšs vēl PSRS laikā bijis labāko airētāju skaitā. Akadēmiskajā airēšanā jābūt labi attīstītām visām muskuļu grupām. Lai pievilktu soliņu, strādā kājas, mugura, rokas – praktiski viss ķermenis, skaidro Kaspars. Viņš noteikti vēl gribētu uzlabot savu fizisko formu. “Spēks it kā ir, bet vēl vajag izturību. Treneris visu ir saplānojis, es tikai mēģinu darīt, ko viņš saka.”

Treniņu vieta Jūrmalā ir ērta – upe no skolas apmēram 30 metru attālumā. Airēšana gan nav tik populārs sporta veids kā hokejs vai basketbols, tomēr par konkurences trūkumu airētāji sūdzēties nevarot. Airēšanā esot tā īpatnība, ka jāmūk arī no tiem, kas tev ir aizmugurē, pastāsta jaunais sportists. “Viņi arī liek klāt, nestāv uz vietas.” Sacensības notiek arī Lietuvā, Igaunijā – tur jau var sastapties ar starptautisku konkurenci. “Cīnāmies, darām,” priekulnieks ir apņēmības pilns.

Profesiju vēl meklē

2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro Latvijas pārstāvis kanoe/smaiļošanā Aleksejs Rumjancevs guvis atzīstamus panākumus. Pagaidām par līdzīgu startu olimpiādē Kaspars nesapņo. Latvijā gribētu kļūt par čempionu, taču, lai izcīnītu olimpisko atzinību, jāaug vēl ļoti daudz, viņš paškritiski atzīst. “Vispirms man ir jāuzvar šeit, Latvijā, tad var skatīties kaut kur tālāk.” Par savu karjeru pēc skolas beigšanas vēl nav īsti pārliecināts – varbūt izvēlēsies dienestu armijā vai citu profesiju, kur nepieciešama laba fiziskā sagatavotība.

Brīvajā laikā brīvdienās pēc mācībām, atbraucot uz Priekuli, labprāt satiek draugus, atpūšas viņu kompānijā. Tiškus ģimenē ir pieci bērni – četri brāļi un mazā māsiņa, pastāsta Kaspars. Pats esot vidējais starp lielajiem un mazākajiem. Visi satiekot draudzīgi. Mājās vecākiem arī jāpalīdz ikdienas darbos. “Esmu pietiekami liels – zinu, ka jāiet tētim palīdzēt, tad viņam būs vieglāk. Tas kaut kādā veidā man dzīvē tik un tā atmaksāsies.”

Stipendiju skolā nemaksā, taču no audzēkņiem netiek prasīta maksa par uzturēšanos kopmītnēs – esot vienkārši labi jāmācās. Kabatas naudu Kasparam dod tētis. Lielākā daļa no tās aiziet ceļam uz Jūrmalu. Kaut kas paliek, lai iepirktos veikalā, ja sakārojas ko garšīgu starplaikos starp ēdienreizēm, neslēpj puisis. Tā, ka ļoti gribētu pirkt jaunu datoru vai lepnu telefonu, viņam neesot. Visvairāk interesē tehnika – pašam ir motocikls, arī brāļiem tādi ir. “Man ir normāls mocis – enduro. Pie mājām pabraukājos. Jāķīlē nav – neplīst.” Kad būs 18 gadus vecs, tad noteikti gribēšoties mašīnu. Ar meitenēm esot visādi – te ir, te nav, nosmaida Kaspars. Pirmajā vietā pagaidām mācības, jāpabeidz skola.

Kaspars Sebastians Tiškus

⁎ Dzimis 2000. gada 3. septembrī.
⁎ Mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiālē.
⁎ Treneris – Zigmunds Čakšs. 
⁎ 2016. gadā Latvijas čempionātā akadēmiskajā airēšanā junioriem B grupā 1. vieta četrinieku laivu klasē un 2. vieta vieninieku laivu klasē.

 
Teksts un foto - Iluta Dreimane